Jaunie laiki (arī Agrīnie Jaunie laiki, arī Jaunais laikmets) ir Eiropas un Latvijas vēstures periods starp viduslaikiem un jaunākajiem laikiem. Rietumeiropā to ievadīja Eiropas aizjūru ekspansija un Renesanse 15. gadsimtā, Latvijā - Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā.
Jauno laiku jēdziens
Jaunie laiki , kā uzskata vairums vēsturnieku, apzīmē vēstures periodu pēc viduslaikiem, t.i., apmēram, no 1500.g. līdz aptuveni 1800.g. Gan sākuma, gan Jauno laiku beigu gads protams ir nosacīti. Daudzas jauno laiku pazīmes bija vērojamas vairākus gadsimtus agrāk. Dažkārt tiek uzskatīts, ka jau itāļu Renesansē atpazīstami agrīni Jauno laiku kultūras iedīgļi. Vēl skaidrāk tie samanāmi Zinātniskajā revolūcijā, un Reformācijā, bet Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ne tikai pavēra Eiropai durvis uz pārējo pasauli, bet radīja Eiropas sabiedrībā, kā vairāk vai mazāk vienotas civilizācijas – eiropieši, apziņu.
Šādā izpratnē jēdziens „Jaunā pasaule” (New World) pirmo reizi konstatēts kādā 1494.g. dokumentā, bet drukātā veidā 1505.g. Florencē (Mundus novus). Kopš šī brīža daudzos vēsturiskos un filosofiskos sacerējumos eiropiešu, kā civilizācijas kopīgās pazīmes parasti tiek skaidrotas kā kopīga kultūra, kuras saknes ir Eiropas kontinenta vēsturē, reliģijā (to saprotot kā Rietumu kristietību – Western Christendom), tradīcijās, dzīvesveidā, paradumos utt.
Kā viena no acīmredzamām Jauno laiku pazīmēm tiek minēta arī filozofija, kā Seno laiku klasiķu mantojums, tāču būtiski papildināts un pilnveidots ar Humānisma un Zinātniskās revolūcijas idejām.
Taču kopš Jauno laiku sākuma līdz pat mūsdienām tiek brīdināts nepārspīlēt „vienotās Eiropas” ideju, jo tajā bez vienotības elementiem ir arī ne mazums iekšējo pretrunu. Dažās jomās pat ir pamats runāt par agrākās viduslaiku vienotības zudumu vēlākos gadsimtos. Kā uzskatāmu piemēru var minēt baznīcas šķelšanos Reformācijā.…