19.gadsimta beigās daudzi rakstnieki atteicās no romantisma vai personīgajām emocijām.
Savos darbos tie rakstīja par sabiedriskām problēmām vai vienkāršo cilvēka ikdienas dzīvi.
Jauno virzienu literatūrā nosauca par reālismu.
19.gadsimta beigās Čārls Dikens sāka rakstīt romānus, kuri iznāca avizēs katru nedēļu, viņam izveidojās plašs lasītāju loks.
19.gadsimta beigās Tomass Hārdijs rakstīja par Anglijas laukiem, kā arī pētīja cilvēku sarežģītās attiecības.
Izcili reālisma rakstnieki bija krievu rakstnieki: Antons Čehovs, Fjodrs Dostojevskis, Ļevs Tolstojs, kurš pārsteidza ar savu izcilo darbu – „Karš un miers”(1866), kur viņš parādīja augstākās sabiedrības dzīvi.
19.gadsimta beigās interese par cilvēku attiecībām un sabiedrības problēmām radīja jaunu luguveidu. Līdz šim viņi bija sarunājušies dzejas veidā, tagad tik izmantota ikdienas valoda.
Par Lielbritānijas izcilāko rakstnieku kļuva Īrijā dzimušais Džordžs Bernards Šovs. Viņš rakstīja asprātīgas lugas un kritizēja sabiedrību.
Krievijā dramaturģijas uzplaukumu veicināja Maskavas Dailes teātris, kuru atklāja 1898.gadā ar Čehova lugas „Kaija” izrādi.
Daiļliteratūrā mainījās latīņu valodas ietekme, latīņu valoda galvenokārt saglabājās, kā zinātnes valoda.
17.gadsimtā iznāca pirmie tautas pasaku krājumi.
Džanbatista Bazile (1575-1632) Itālijā apdarināja pasakas, pielāgojoties Itāļu baroka tradīcijai.
Šarls Pero (1628-1703) Francijā arī apdarināja pasakas, pielāgojoties noteiktai estētiskai gaumei.
Baroka literatūra parādās 16 gadsimta otrajā pusē.
17.gadsimtā klasicisma lietratūra.…
