Jaundzimušo krampji, diferenciāldiagnoze un taktika

6. Ārstēšana
Ārstē krampju pamatiemeslu, ja iespējams (HIE, infekcija, abstinences sindroms, metabolās novirzes), lai pasargātu smadzenes no turpmāka bojājuma. Ja nav novērsts pamatiemesls, specifiskā pretkrampju terapija būs neefektīva. Nodrošina adekvātu ventilāciju un hemodinamiku. Enterālo barošanu neuzsāk vai pārtrauc, ja stāvoklis ir nestabils un pastāv aspirācijas risks. Koriģē metabolās novirzes, to skaitā – hipoglikēmija, hipokalciēmija, hipomagnēmija.
Specifiskā pretkrampju terapija. Ar specifiskiem pretkrampju medikamentiem ārstē epileptiskus (ar EEG aktivitāti saistītus) krampjus - gan klīniskus, gan subklīniskus. Pretkrampju medikamentus ievada, ja:
• krampji ir ilgāk par 2-3 minūtēm;
• krampju epizodes biežāk kā 2- 3 reizes stundā;
• krampji ietekmē vitālās funkcijas – arteriālā spiediena svārstības, sirdsritma un elpošanas izmaiņas.
Lielākajai daļai pretkrampju medikamentu ir arī nevēlami blakusefekti, piem. neirotoksicitāte, tāpēc stingri jāizvērtē pretkrampju līdzekļu lietošanas indikācijas un terapijas ilgums.
Pirmās rindas pretkrampju medikamenti ir fenobarbitāls, tas labāk iedarbojas uz klīniskiem krampjiem, mazāk uz EEG konstatētiem, svarīgi monitorēt sirds ritmu un elpošanu, jo tam ir depresors efekts.
Otrās rindas preparāti – midazolāms un levetiracetāms, izmanto tad, ja fenobarbitāla terapija ir neefektīva.
Trešās rindas preparāti – diazepāms un klonazepāms. Tiem ir vairāk blakņu, izteikti sedatīvi, izraisa siekalošanos un bronhu hipersekrēciju [1].

…