Jaunieši Latvijā ir daudzveidīga, dinamiska sociāli demogrāfiska iedzīvotāju grupa, kas īpaši pakļauta dažādiem riskiem un kura pārsvarā ir ekonomiski atkarīga no vecākiem, citiem pieaugušajiem vai valsts. Atbilstoši Jaunatnes likumā noteiktajam jaunieši ir personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem, kas 2008.gadā bija 19,2% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita jeb 436 296 personas. (Jaunatnes politika: Kas ir jaunietis)
Jaunības periodā salīdzinājumā ar pusaudžu periodu notiek personības izpausmju harmonizācija- stabilizēšanās, līdzsvara iestāšanās. Jaunietis salīdzinājumā ar pusaudzi vairāk atbilst pieaugušam nevis bērnam, samazinās negatīvisms, palielinās paškontrole. Jaunības periodu sauc par „vērtas un dziņu” laikmetu cilvēka dzīvē, kad cilvēks meklē savu īsto ES (patību), uzdodot jautājumus: kas viņš ir; kāda ir dzīves jēga; kas gaida nākotnē? Jauniešus interesē globālas problēmas: Dievs, Cilvēks, Pasaule, Kosmoss, Morāle u.tml. Jauniešus uztrauc vientulība, viņi tiecas pēc mīlestības, pēc tuvības, tajā pašā laikā mēģinot izprast sevi, tāpēc arī saka, ka viņiem ir paaugstināta tieksme uz pašanalīzi, savas iekšējās pasaules izpēti. Jauniešiem nereti var novērot arī tendenci pārspīlēt savas zināšanas, savu iespēju līmeni. Viņi var ieslīgt kādās nereālās fantāzijās par labāku pasauli, tādejādi domāšanas, intelektualizācijas procesu virzot kādu savu interešu apmierināšanas virzienā. (Svence G., 1999).
Jauniešu emocionālo stāvokli un uzvedības specifiku nenoliedzami iespaido attiecības ar vecākiem. Jaunieši, kuri izrāda ilgstošu nospiestību, iekšējo konfliktu un spriedzi, visbiežāk nāk no ģimenēm, kurām raksturīga neadekvāta savstarpēja komunikācija un finansiālas grūtības. Jauniešu emocionālo līdzsvarotību lielā mērā ietekmē attiecības ar vecākiem. Atšķirības jauniešu labsajūtā un tās saistību ar bērnu-vecāku attiecībām parāda D. Baumrindas longitudinālie pētījumi par bērnu un vecāku savstarpējo mijiedarbību.…
