Cilvēka kā sabiedrības locekļa veidošanās process sākas jau ar pirmajām mūža dienām. Cilvēka personības veidošanās un attīstība ir ne tikai psiholoģiska, bet arī sociāli kulturāla un vēsturiska parādība.
Ar dzimumorgāniem un seksualitāti stimulējošiem hormoniem saistītas fizioloģiskās pārmaiņas savukārt izraisa atbilstošus sociālus un psiholoģiskus jaunveidojumus. Šīs pārmaiņas notiek pakāpeniski un secīgi apmēram astoņus gadus garajā pusaudžu un jaunības periodā, un dabīgi, ka šī perioda sākumā un beigās iezīmējas atšķirīgi uzvedības veidi. Respektīvi, jaunais cilvēks 11 gadu vecuma fiziski, sociāli un psiholoģiski atšķirsies no tā, kāds viņš būs 18 gadu vecumā. Psiholoģisko atdalīšanos bērns pirmo reizi piedzīvo savos patstāvības meklējumos agrīnā bērnībā no pusotra līdz trīs gadu vecumam. Pusaudžu vecums, kad cilvēks pāriet no bērnības pieaugušo kārtā, noris laikā no 11 līdz 18 dzīves gadam, no kuriem sevišķi svarīgi ir pirmie pieci gadi. Ar 11 gadu vecumu sākas organisma pārkārtošanās, bērns kļūst impulsīvs, parādās negatīvisms, bieža garastāvokļa maiņa, strīdi ar vienaudžiem, dumpis pret vecākiem. Jaunības posmā notiek līdzīga, bet vēl krasāka emocionāla atdalīšanās, jo jaunietis gan fiziski, gan emocionāli sāk kļūt daudz patstāvīgāks, pamazām nostabilizējas individuālā personība un nostiprinās seksuālā identitāte.
Pusaudžu posmā sākumā galvenokārt ir paša dzimuma draugi, bet turpmākajos gados jaunais cilvēks meklē un atrod pretējā dzimuma mīlestības objektu. Līdz ar šo meklēšanas procesu jaunietim nostabilizējas pašapziņa un viņa loma sabiedrībā.…
