Šobrīd dzīve kļūst aizvien saspringtāka, un cilvēkam ir jāpielāgojas pieaugošajam dzīves tempam. Ir jāspēj pretoties apkārtējās vides negatīvajai ietekmei, lai nezaudētu savu vērtību sistēmu. Tāpēc ir ļoti būtiski apzināties savu vietu šai straujajā "dzīves skrējienā", būtiski saprast- es spēju pilnvērtīgi dzīvot šai sabiedrībā, es spēju sabiedrībai kaut ko dot, un esmu tiesīgs kaut ko saņemt sev.
Diemžēl no pārmaiņām dzīvē, no negācijām nav pasargāti arī bērni.Taču, ja bērnam ir drošības izjūta, sajūta, ka tiek mīlēts, ticība saviem spēkiem, savu prasmju un spēju apzināšanās, viņš vieglāk spēs tikt galā ar grūtībām.
Ļoti būtiska loma, es pat teiktu- galvenā loma bērna dzīvē ir tieši ģimenei. Pat vēl nedzimušu bērnu ļoti ietekmē tas, vai viņš tiek gaidīts, vai, tieši pretēji, tiek uzskatīts par nevēlamu traucēkli. Pilnīgi piekrītu Rozvitas Špallekas teiktajam: "Mātes un vēl nedzimušā bērna attiecībās vissmagāko traucējumu rada nevēlama grūtniecība. Kā zināms, jebkuras mātes psihiskās spriedzes, satraukuma, steigas, pārslodzes gadījumā izdalās hormoniem līdzīgas vielas, kas, nokļūstot bērna asinsritē, var izraisīt organisma veidošanās traucējumus. Šīs hormoniem līdzīgās vielas ietekmē arī mūsu pašsajūtu. ... Bērns jau relatīvi agri dzird mātes balsi, sirdspukstus, sajūt viņas kustības. Tādā pašā ceļā viņš sajūt arī mātes noskaņojumu." [20., 39.] Jau šajā laikā, ja bērns nav gaidīts, rodas mazā cilvēciņa neuzticība pasaulei, nedrošība. Turpretī gaidīts bērniņš saņem visu gaišo un labo no vecākiem, tai skaitā pašu galveno; sajūtu- mani mīl, gaida un sargā. Šī ģimenes attieksmes ietekme uz bērnu, neapšaubāmi, turpinās arī bērnam piedzimstot. "Personības pašapziņas un pašapliecināšanās veidi un ievirzes vispirms veidojas ģimenē," [14., 50.] saka D. Pakalna.
Bērna dzīve ir notikumiem un pārmaiņām bagāta, un ģimenes pienākums ir palīdzēt bērnam tikt ar šīm pārmaiņām veiksmīgi galā, stiprināt bērna ticību saviem spēkiem, veicināt viņa pašapziņas veidošanos.…