Jaunais vilnis franču kino

Pat ja tas šķiet mazliet pārsteidzoši, franču filmu industrija pret Jauno vilni bija ļoti labvēlīgi noskaņota- tas saistās ar kinoprodukcijas patēriņa krīzi līdz ar TV ieviešanos 1957.gadā. Jaunā viļņa neatkarīgā zema budžeta filmu finansēšanas metode piedāvāja labu krīzes risinājumu. Jaunā viļņa režisori uzņēma filmas lētāk un ātrāk kā vadošie „klasiskā kino” režisori, bez tam palīdzēja viens otram, tādējādi samazinot zaudējumu risku. Tāpēc franču filmu industrija labprāt piedāvāja savu atbalstu filmu producēšanā un, lai gan katrs režisors veidoja savu kompāniju, tomēr līdz 1964.gadam tā pakāpeniski absorbēja visu grupu. Godārs 1963. gadā veidoja filmu „Nicinājums” (Les Mepres) kā komercprodukcijas filmu, vēlāk pārejot uz ekstrēmi kreisiem anarhistiskiem darbiem, Trifo uzņēma „451 pēc Fārenheita” (Fahrenheit 451) Lielbritānijas kompānijai Universal, un Šabrols sāka veidot parodijas par Džeimsa Bonda trilleriem. Līdz 1964.gadam raksturīgā Jaunā viļņa forma un stils jau bija pakļauta daudzveidīgām interpretācijām un imitācijām (piemēram, Tonijs Ričardsons filmā „Toms Džonss”(Tom Jones)), kas iznīcināja virziena konsekvenci. 1968.gada politiskās pārmaiņas mainīja arī personisko saikni starp režisoriem: Šabrols, Trifo un Romers piesaistījās franču filmu industrijai, Godārs izveidoja eksperimentālu kino un video studiju Šveicē, un Rivete pārgāja uz sarežģīta un gara(līdz pat 12 h) sižeta filmu veidošanu.
Kaut arī virziena pastāvēšana bija relatīvi neilga, tomēr tā sasniegumi: filmēšana ar rokas kameru, uzņemšana brīvā dabā, aktieru atraisītais, brīvais tēlojums u.c. ietekmēja arī citu valstu kinematogrāfijas attīstību.
…