Ar PSRS sabrukumu 1991.g. var uzskatīt, ka Aukstajā karā uzvarēja demokrātiskās Rietumu valstis.
Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka nu visas problēmas ir atrisinātas. Rietumu superlielvalsts un citas demokrātiskās valstis uzreiz saskārās ar to jautājumu, kādus jaunus risinājumus pasaulei piedāvāt pēc Aukstā kara.
Šodien vairāki pētnieki izvirza dažādas hipotēzes par pasaules attīstības tendencēm pēc Aukstā kara.
Tā F. Fukujama atzīmē, ka Aukstais karš beidzies par labu Rietumiem. Šīs Rietumu uzvaras rezultātā viņš uzskata, ka var runāt par universālas civilizācijas veidošanos pēc Rietumu parauga.
Cits pazīstams pētnieks S. Hantingtons uzskata, ka beidzoties Aukstajam karam pasaule nav palikusi stabilāka un drošāka. Viņš uzskata, ka nu noslēdzoties Aukstajam karam var runāt par to, ka pasaulei ir civilizāciju raksturs, kur konflikti notiek civilizāciju sadursmju rezultātā.
Savukārt H. Kisindžers atzīst, ka Aukstajā karā uzvarējusi Rietumu pasaule, bet rezultātā situācijas īpatnība bija tāda, ka izveidojās monosuperlielvalsts pasaule ar ASV centrā. Tomēr Kisindžers jau uzreiz pēc Aukstā kara beigām apgalvoja, ka tāda situācija ilgi nesaglabāsies un XXI. gs. sākumā ASV zaudēs savu īpašo lomu.
Tātad H. Kisindžers neapgalvo par civilizāciju sadursmi, bet arī runā par vairāku valstu izvirzīšanos.
Savukārt diezgan atšķirīgu viedokli par jauno pasaules kārtību un daudzpolārām civilizācijām pauž Z. Bžežinskis.
Manuprāt visai pamatoti un interesanti jauno pasaules kārtību redz arī R. Coopers, kas apgalvo par triju tipu valstu pastāvēšanu.
Man ļoti interesanti un vairāk pamatoti liekas S. Hantingtona un H. Kisindžera viedokļi un pašreizējās pasaules situācijas redzējums. Tādēļ darbā vairāk centīšos atsegt šo viedokļu būtību.
Tomēr man ir daļēji jāpiekrīt arī F. Fukujamas uzskatam, ka veidojas zināma universāla civilizācija pēc Rietumu parauga.
Daudzpolu pasaule
S. Hantingtons uzskata, ka pēc “aukstā kara” beigām globālā politika pirmoreiz vēsturē ieguvusi vairākus nozīmīgus un svarīgus centrus, kā arī tajā pat laikā sākusi ņemt vērā daudzu civilizāciju mijiedarbību.
Arī H. Kisindžers atzīmē to, ka pasaules jaunajā kārtībā veidojas atšķirīgi momenti no iepriekš piedzīvotajām pasaules kārtības sistēmām. “Patiesi jaunais topošajā pasaules kārtībā ir tas, ka pirmo reizi Savienotās Valstis nevar nedz izolēties no pasaules, nedz tajā dominēt.” [1, 11]…
