Lielajā hieroglifu vārdnīcā, kas XX gadsimta vidū sastādīta japāņu valodnieka Morohasi vadībā, ietverti 50 354 hieroglifi un vairāk nekā 526 000 to savienojumu, tas ir, vārdu un idiomu. Tik milzīgs rakstu zīmju skaits, protams, nav apgūstams un ikdienas dzīvē arī nav nepieciešams, tādēļ 1981. Gadā Japānas Izglītības ministrija par obligāto minimumu apstiprinājusi 1945 hieroglifus, bet tajos neietilpst rakstu zīmes, kas reizēm tiek izmantotas Japānas vietvārdu un japāņu uzvārdu un vārdu atveidošanā. Tomēr, lai varētu brīvi lasīt laikrakstus un it sevišķi daiļliteratūru, jāiegaumē daudz vairāk – vismaz 3000 hieroglifu. Bieži dzirdams jautājums, vai japāņu valoda ir grūta? Dominē uzskats, ka mācību sākumā šī valoda ir viena no viegli apgūstamajām: vienkārša izruna, gramatikas likumos maz izņēmumu, sintaktiskās konstrukcijas diezgan lokanas. Bet milzīgas grūtības sagādā hieroglifi – ne tikai zīmju rakstīšana, bet arī to lasīšana, jo gandrīz katrai ir vismaz divas un pat vairākas nozīmes un izrunas, kas variējas atkarībā no blakus esošajām zīmēm. Japāņu valodai ir viena ļoti interesanta īpašība – tajā nav skaņas „l”, kas sagādā zināmas grūtības ne tikai ārzemniekiem, bet arī pašiem japāņiem. Tādēļ samierināsimies, ka mūsu valsts nosaukums japāniski skan „Ratovia”. Lūk, kāds piemērs no dzīves. Divu japāņu saruna: „Kā raksta pirmo burtu tai Romai? Tā kā Londonai?” – „Nē, tieši otrādi. Londonai pirmo burtu raksta kā Romai!” Japāņi slikti atšķir skaņas „l” un „r”, un nebūsim pārsteigti, ja kāds japānis mūsu galvaspilsētu rakstiski nodēvēs par Līgu.…
