Saturs
Ievads.........................................................................2.lpp.
Reliģija.......................................................................3.lpp.
Filozofija................................................................... 5.lpp.
Glezniecība.................................................................6.lpp.
Tēlniecība...................................................................7.lpp.
Arhitektūra..................................................................8.lpp.
Lietišķā māksla.........................................................10.lpp.
Literatūra..................................................................11.lpp.
Zinātne......................................................................12.lpp.
Izmantotā literatūra...................................................13.lpp.
Japānas filozofijā populāra bija Ču-si mācība (no 14. gs.), kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minēta godbijība, taisnība, sirdsšķīstība un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko (no 17. gs.) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozījušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ - negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžīgā radīšana un attīstība. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godāšana. Uzticība, kuras pamatā ir pienākums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumības pamats.Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tātad sabi ir senatnes smarža, laika zīmogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo. Vabi ir vienkāršības skaistums, atturība un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršības skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabājis savu pirmatnējo pievilcību.
