Japānas kultūras saknes ietiecas neolīta laikmetā. Arheoloģiskās liecības saglabājušās jau no 8.gt.p.m.ē., un tās vēsta, ka senie japāņi nav šo salu pirmiedzīvotāji, bet gan ieceļotāji, par kuru etnisko izcelsmi joprojām nav drošas atbildes, mīti apliecina ievērojamu šīs kultūras senumu. Arheoloģiskās liecības par materiālās un garīgās kultūras uzplaukuma periodu saistās tikai ar mūsu ēras sākumu. Ir gandrīz neiespējami nodalīt Japānas seno kultūru no viduslaiku un jaunlaiku kultūras. Cēlonis – tradīciju noturība. Japāniskā domāšana, dzīvesveids sakņojas gadu simteņiem senās tradīcijās un rituālos. Senais joprojām dzīvs šodienā. Lai arī 20.gs. japāņi bezgala daudz ko aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību, arhitektūras pamatprincipus, atsevišķas mākslas formas, tējas ceremoniju, zīda ražošanu u.c.), viņi pratuši laika gaitā šos aizguvumus apaudzēt ar vienīgi japāņu mentalitātei raksturīgo savdabību varētu pat teikt, ka aizgūta vienmēr tikusi ārējā forma, piešķirot tai jaunu japānisku garu. Tas ir svarīgākais, ko japāņi cauri laikmetiem centušies nosargāt.
16.gs. vidū Japānu atklāja portugāļi, darot to pazīstamu arī pārējām Eiropas tautām. Saprotot, ka pārlieku liela eiropiešu ietekme var būt arī neatgriezeniska un nekontrolējama, 17.gs. Tokugavu dinastiju valdnieku veica pasākumus pilnīgai Japānas izolācijai (izraidīja eiropiešus, aizliedza ceļojumus uz ārzemēm), cenšoties saglabāt savas tautas nacionālo identitāti. Tā rezultātā šodienas Japāna ir savdabīgas kultūras zeme, kur apbrīnojami sadzīvo paši modernākie zinātnes un tehnikas sasniegumi ar senām tradīcijām, kas cilvēka sūtību pirmām kārtām saskata savas gara pasaules izkopšanā un pilnveidošanā.…