Par Japānu izvēlējos rakstīt tāpēc, ka ģeogrāfijas stundās iesākām runāt par šo valsti un mani tā ieinteresēja. Gribējās to iepazīt tuvāk. Biju jau iepriekš dzirdējusi par japāņu sieviešu tradicionālajiem apģērbiem, bet gribēju noskaidrot, kad un kā tos valkā. Interesanta likās arī japāņu rakstība un šīs valsts vēsture.
Paši japāņi dēvē savu dzimteni par Niponu, t.i. saules lēkta zemi. Viņu valsts platība, ieskaitot kolonijas, ir 682 km2, bet iedzīvotāju skaits 85 miljoni. Japānu mēdz dēvēt arī par 1000 salu zemi. Tā ar uzviju pelna šo nosaukumu, jo tās sastāvā ietilpst ap 8600, gan lielākas, gan mazākas salas, no kurām tikai 518 ir apdzīvotas.
Īsto Japānu jeb Niponu sastāda Hondo sala un viņas abas dienvidu kaimiņienes Šikoku un Kiu-Siu. Starp Hondo un Šikoku salām plešas Japānas iekšējā jūra, ļoti saplosītiem krastiem un ārkārtīgi bagāta salām. Visas japāņu salas ir kalnainas; daudzas no tām apjoztas zemūdens klinšu vaļņiem, un pa daļai tāpēc, pa daļai stipro vētru dēļ ne vienmēr viegli pieejamas. Un daudzām redz vulkānus, jo arī šīs salas jāierindo tai vulkānu zonā, kas sniedzās no Sumatras līdz Kamčatkai. Vulkānu skaits Japānā sniedzās pie 160, no kuriem 59 vēl tagad darbojas. Caurmērā ik gadus Japānā reģistrē pāri par 1000 zemestrīču, un tāpēc arī šai valstī vairāk redz vienstāvu, koka vai bambusa niedru namus. Zemestrīču ziņā Japāna ir bagātākā zeme pasaulē, un tas liecina, ka lielie kalnu veidošanās procesi, kas sākušies terciārajā laikmetā, te turpinās vēl tagad. Pats augstākais Japānas vulkāns ir daudzinātais Fudžijama (3787m), kas vairāk kā 200 gadus nav darbojies. [1.,293.lpp]
Japānas klimats pieder pie labākajiem pasaulē. Ziema gan mazliet vēsāka kā Itālijā, kas atrodas gandrīz zem tiem pašiem platuma grādiem, bet siltās Kuro-Šivo iespaida dēļ tomēr daudz siltāka, kā uz Āzijas cietzemes daļas, kas Japānai iepretim. Japānas vidējā gada temperatūra ir +15. Viss lietus vairums līst vasaras mēnešos, jo Japānā dominē musona vēji, nesdami drēgnumu no Pacifika. Toties arī viesuļvētras te ir ļoti bieži sastopamas un nodara postījumus ne vien uz jūras, bet arī uz sauszemes.
Japāna, kuras saimniecība pēdējos gadu desmitos, un sevišķi pasaules kara laikā, strauji uzplaukusi, ir bagāta pilsētām. Tādu pilsētu, kurām vairāk kā 20,000 iedzīvotāju, te jau ir pāri par 100. Galvaspilsēta - Tokio un Jokohama, kuras 1923.g. zemes trīcē cieta milzīgus cilvēku upurus, tikai nesen ir likvidējušas toreiz sistos robus iedzīvotāju skaitā; bet toties strauji augušas pārējās pilsētas. Tokio, kas tagad atdzimusi no drupām, ir stipri eiropeizēta lielpilsēta, ar gaisa dzelzceļiem, no tērauda celtiem milzu namiem u.t.t. Tā ir rezidence, bet atrodas pie sekla līča. Tāpēc arī galvaspilsētas ostas vieta joprojām pieder Jokohamai, kas eksportē tēju, zīdu un kokvilnas audumus. [1.,298.-299.lpp]…