Japāna un Ķīna

Ķīnas teritorijā cilvēki dzīvojuši jau ļoti tālā pagātnē. Arheologi atraduši Ķīnā pirmatnējo cilvēku atliekas un aprēķinājuši, ka cilvēki šeit dzīvojuši pirms 400 vai 500 tūkstošiem gadu.
Galvenie Ķīnas apvidi, kurus sākuši apdzīvot cilvēki, bija Lielais Ķīnas līdzenums, īpaši Huanhe un Jandzi upju piekrastu apgabali. Šīm upēm seno ķīniešu dzīvē bija tāda pati nozīme kā Tigrai un Eifratai Mezopotāmijā, Nīlai — Ēģiptē. Pirmsākumā Ķīnā cilvēki pārtika no medībām, zvejas un ēdamo augu vākšanas. Zemkopība kā galvenais iztikas avots Ķīnā ieviesās ap 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumu. Šajā laikā parādījās arī bronzas darbarīki un ieroči. Vienlaicīgi ar zemkopību plaši izvērsās arī lopkopība.
Lielas grūtības Ķīnas senajiem zemkopjiem, sevišķi tiem, kuri dzīvoja Huanhe upes krastos, sagādāja cīņa ar palu ūdeņiem. Upe palu laikā bieži mainīja savu gultni, izskaloja krastus, sagraudama cilvēku mītnes, iznīcinādama tīrumus. Cīņā ar dabas spēkiem senie ķīnieši iemācījās nostiprināt upes krastus, celt dambjus un aizsprostus, rakt kanālus. Seno Ķīnas zemkopju raktie kanāli gadsimtiem kalpoja ne tikai ūdens novadīšanai uz tīrumiem, bet arī kā satiksmes ceļi. Cilvēku darba rezultātā gadsimtu gaitā staigno purvu un biezo mežu vietā aizvien plašāk pletās kviešu, miežu, prosas un rīsu druvas, zaļoja dārzi.

Amatniecība un tirdzniecība Senajā Ķīnā

Ķīnas kalnainie apgabali ir bagāti ar dažādu metālu rūdām un citiem derīgajiem izrakteņiem. 2. gadu tūkstotī p.m.ē. senie ķīniešu meistari iemācījās iegūt bronzu, bet ar 7. gadsimtu p.m.ē. apguva arī dzelzs apstrādes noslēpumus. Senie Ķīnas darbarīku un ieroču kalēji, kā arī rotkaļi sasniedza augstu sava amata prasmi. Ievērojamu attīstības pakāpi sasniedza podniecība, sāka lietot podnieka ripu. Māla traukus apdedzināja, dažkārt pat pārklāja ar glazūru. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Ķīnas meistari-keramiķi (māla apstrādātāji) pirmie pasaulē apguva porcelāna (ļoti smalki baltā māla izstrādājumi) izgatavošanas prasmi. Apmēram šajā pašā laikā ķīnieši sāka izgatavot arī papīru, ko citās zemēs iemācījās tikai vairākus gadsimtus vēlāk. Ķīnas meistaru izgudrojums ir arī šaujamais pulveris, kuru lietoja svētku reizēs uguņošanai, bet vēlākos gadsimtos Eiropas tautas šo ķīniešu izgudrojumu sāka lietot ne vairs laužu priekam, bet gan cilvēku iznīcināšanai.
Viens no lielākajiem ķīniešu sasniegumiem bija zīda iegūšana. Ķīnā lielā skaitā ir sastopama īpaša tauriņu suga — tā sauktie zīdtauriņi. Šo tauriņu kāpuri barojas tikai ar vienas koku sugas — zīdkoka lapām. Kad kāpurs ir pieaudzis, viņš izdala no sava ķermeņa lipīgu šķidrumu, kas tūlīt sacietē, veidojot smalku pavedienu. Pavedienā zīdtauriņa kāpurs ietinas tikpat kā diegu kamoliņā, lai pēc noteikta laika to atstātu kā pieaudzis tauriņš. Pavediens šajā kamoliņā jeb, kā to zinātnieki sauc, — kokonā sasniedz vairāk nekā 1000 metru garumu.
Kokoni tiek īpaši mērcēti, žāvēti un pēc tam attīti. No iegūtajiem smalkajiem pavedieniem vērpj diegus un auž audumus. Lai iegūtu zīdu pietiekošā daudzumā, Ķīnā tika stādītas plašas zīdkoku audzes, kas nodrošināja zīdtauriņu kāpuriem barību. Zīda ieguve Senajā Ķīnā bija pazīstama jau pirms kādiem pieciem gadu tūkstošiem.
Lielie kalnu masīvi un tuksneši, kas norobežoja Ķīnu no citām zemēm, neļāva ķīniešu tirgotājiem uzturēt plašus sakarus ar citām zemēm. Nedaudz vairāk Šādu iespēju bija jūrasbraucējiem. Lai tirdzniecība spētu vairāk attīstīties, apmēram vienlaikus ar Lielā Ķīnas mūra celtniecību tika veidots arī satiksmes ceļš no Ķīnas austrumiem uz rietumiem. Ceļš deva iespēju nodibināt tirdznieciskus sakarus ar vairākām citām zemēm, kuras atradās rietumos no Ķīnas. Visvērtīgākā prece, ko tirgotāji izveda, bija
zīds, tādēļ šo ceļu nosauca par Lielo zīda ceļu.

Ķīnas tradicionālā arhitektūra un māksla

Tāpat kā reliģiski filozofiskā doma, arī arhitektūra un māksla ir ierakstījušas ne vienu vien spilgtu lapaspusi gan Ķīnas, gan visas pasaules kultūras vēsturē. Visas pieminētās sfēras ir savstarpēji ļoti cieši saistītas, un divas pēdējās uzskatāmi atbalso ķīniešiem raksturīgo pasaules redzējumu.
Līdzīgi kā citās senajās kultūrās, arī Ķīnā mākslas sūtība neaprobežojas vienīgi ar izdaiļojošo funkciju. Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem dievišķajiem spēkiem un simbolos paust savus priekšstatus par dabas harmoniju veidojošajiem principiem. Tas jūtams jau pašos senākajos mākslas darbos. Kā uzskatāmu piemēru var minēt Janšao keramiku (4. - 3. gt. p.m.ē.). Raksti, kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to ritmiem. Ielikt rakstā nozīmē piesaukt, pieminēt, padarīt par klāt esošu un rituāla ceļā stāties ar šiem dievišķās dabas spēkiem zināmās attiecībās. Labi ieskatoties, arī šodien varam senajos rakstos atpazīt saules, mēness un citu debess ķermeņu simbolus, enerģiju spirāles un nebeidzamās pārmaiņas atspoguļojošos līkločus. Tādējādi, mācoties izprast dabas likumsakarības, cilvēks mēģināja izprast pats sevi, savas eksistences jēgu.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos ievietoja kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai. Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt piktogrāfiskā raksta aizsākumus. Trauku plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai vēlākajai ķīniešu keramikai.
Sākot ar 2. gt. p.m.ē., rituāliem domātie priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. To formas kļūst daudzveidīgākas (bļodas, krūzes, šķīvji, katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts klāj visu izstrādājuma virsmu. No biežāk sastopamajiem ir grieķu meandram līdzīgais ornaments, tas simbolizē pērkonu, osiņu, vāciņu, stūru izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas (putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku. 1. gt. p.m.ē. formas vienkāršojas. Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas klāj sarežģīts maģisks ornaments.…