Secinājumi
1. Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgo svētki, Jāņu diena. Senatnē iespējams šo dienu sauca par Zāļu dienu, Zāļu vakaru.
2. Dejas ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku, bet turēt rokā zāli un zaļu labību, kā to dara līgotāji, nozīmē kļūt pašiem par šī spēka nesējiem. Līgošanas vietu centās izraudzīt tā, lai tā būtu augstākā novada kalna galā, un lai tuvumā būtu kāds ozols – Pasaules koks, Pērkona koks.
3. Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Pirmās dedzināja pūdeles, kad gaisma sāka izdzist uz zemes palielināja jau esošo ugunskura saturu.
4. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Vēlāk pluktās zāles arī bija ārstnieciskas, bet nebija apveltītas ar maģiju.
5. Vainags bija ne tikai meitas tikuma simbols, bet tam piemita arī burvības spēks. Ziedu vainagu galvā varēja likt arī precētas sievas.
6. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Šo vainagu saglabāja līdz nākošiem Jāņiem, un tad to iemet Jāņugunī.
7. Senatnē, alu darot, tika ievēroti dažādi aizliegumi, arī priekšraksti, kā, piemēram, kad raugu alum nesa, tad nedrīkstēja atpakaļ skatīties, lai alus labi rūgtu, alu raudzējot un kublā pildot, bija stipri jākliedz un jādzied, lai alus būtu stiprs.
8. Jāņu siers patiesībā uzskatāms par daļēju biezpiena sieru. Sieru sēju maģiskajā apļa formā.(Īstenais Jāņu siers tiek uzskatīts ķimeņu siers.)
9. Aplīgot iet bez aicinājuma, un Jāņa bērni ierodas visur, kur vien sagaidāma laba uzņemšana. Aplīgoja cilvēkus, kuri nebija padarījuši visus darbus līdz Jāņiem.
10. Jāņu nakts zīlēšana īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām.
…
