Taču ar Tīrumu ļaudīm Veselis pasvītro arī ko citu: ka mēs par maz vērtības esam piegriezuši pašiem sev. Toreiz latviešiem likās- viņu koka karotes, pavārnīcas, linu paisīklas un mīstīklas nav neko vērts, - bet pamazām rodas pārliecība, ka mums jāpazīst ne tikai citas tautas, bet pašiem arī sevi. Un ceļš uz savu tautu iet arī tai virzienā, ka intelliģencei nav jākoncentrējas tikai Rīgā vai vispār pilsētās, bet lauki tieši prasīt prasa intelliģentus darbiniekus. Ar Tīrumu ļaudīm Veselis radījis nozīmīgu darbu tai ziņā, ka te rādīts izglītots latvietis, inženieris, kam būtu iespēja nodrošināties pilsētā, bet viņš iet atpakaļ uz tēva lauku sētu un izmanto savu izglītību, arī speciālo inženieru izglītību, lai šīs lauku mājas izveidotu par parauga saimniecību un justos brīvs saimnieks savās mājās. [6].
Nobeigums.
Romāns „Tīrumu ļaudis” ir viens no ievērojamākajiem J. Veseļa darbiem. Romāns latviešu literatūrā tiek uzskatīts par spilgtāko pozitīvisma darbu, jo tajā sastopamas visas galvenās pozitīvisma iezīmes- optimistisks skatījums uz dzīvi, eksakto zinātņu attīstība, atgriešanās pie pamatvērtībām- pie zemes, pie lauku sētas. Idealizēti galvenie varoņi, kas netur ļaunu prātu uz apkārtējiem apstākļiem, bet gan uzticīgi kalpo savam darbam. Viņi ir sapratuši galvenās dzīves vērtības, tāpēc ir harmoniski un racionāli. Šķiet, viņi kalpo kādam augstākam mērķim, kas ikdienas dzīvē nav izjūtams, tāpēc autora varoņi izceļas ar savu skatījumu uz nākotni.
…
