Jānis Tīdemanis (1897 – 1964),dzīvē dēkains bohēmietis, mākslā temperamentīgs romantiķis, ir spilgts flāmiskā ekspresionisma pārstāvis mūsu glezniecībā. Tīdemanis ir audzis un veidojies beļģu (flāmu) modernistu skolā, palikdams šai ievirzei uzticīgs savā turpmākajā darbībā. Vitāli satraukts, sparīgs savā te reibīgā, te sadrūmušā, tumšā krāsu valodā, viņš ļauj vaļu irracionāliem impulsiem, brīvi improvizēdams savas puķes, karnevāla ainas, ostas ar kuģiem,ainavas, plikņus. Temperamenta brāzma viņu var dažreiz novest ārišķībās, dažreiz strupceļa neveiksmēs. Taču netrūkst trīsdesmitajos gados tīdemaniski izjustu kompozīciju, droši un svaigi veidotu (Pļavā, Trīs sievietes,Karuselis u.c.). Šādā brīvā glezniecībā ir visai svarīgi atrast vajadzīgo formulu un zināt, kad darba procesā apstāties, lai nezaudētu sākotnējo tvaru un tiešumu. Džonis, kā viņš pats sevi sauca, gleznojis ainavas, to starpā ostas, ielas, dzirnavas,portretus, sadzīves žanra ainas,plašu apmēru plikņus un figurālas kompozīcijas.
Viņa dzīves gājums diezgan raibs. Te daudz kas leģendārs, un par jaunības gadiem, kad Tīdemanis bijis uz kuģiem, maz pārbaudītu un nodrošinātu faktu. Latvijas patstāvības gados, kā liecina J,Bīne, ir mēģināts iegūt kādus dokumentārus apstiprinājumus par Tīdemaņa skolas gaitām, bet tas neesot izdevies gluži tāpat, kā nav apstiprinātu ziņu par kādu citu Beļģijā izglītojošos gleznotāju. Šāda cenza un formālu lietu kārtošana nav bohēmiskā meistara dabā. Patiesībā tas nav arī svarīgi, jo Tīdemanis ir visnotaļ brīvs mākslinieks, nepiemērots ierēdņa uzdevumiem. Viņš pats un viņa māksla jāņem tādi, kādi tie ir: dīvainībās, groteskumā un vērtīgos panākumos, sekmējot mūsu kultūras dzīves apstākļos neformālos, neakadēmiskos centienus, kas sāka apslāpt divdesmito gadu otrā pusē.
…
