Laikā, kad kā vienu no mūsdienu sabiedrību raksturojošām īpašībām min autoritātes zudumu, pāvesta Jāņa Pāvila II nāve pirms diviem gadiem (2005.gada 2.aprīlī) pārsteidza visus, atklājot, cik nozīmīga ir bijusi viņa personība daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Viņš bija morāla autoritāte ne tikai katoļiem, bet arī citu konfesiju kristiešiem, reliģiju pārstāvjiem, kā arī cilvēkiem, kas vispār neatzīst Dieva eksistenci. Jānim Pāvilam II piemita spēja novērtēt sabiedrības morālo kondīciju un ieraudzīt konkrētu norišu nozīmi pagātnes notikumu un nākotnes vajadzību kopsakarībās.
Dzīves lēmums
Jau kopš bērnības Karols Vojtila (Jāņa Pāvila II dzimtais vārds) bija atvērts un talantīgs. Dzimis 1920. gadā Polijas pilsētā Vadovicē, netālu no Aušvicas. 10 gadu vecumā viņš bija zaudējis māti un mazliet vēlāk arī vecāko brāli. Dzīvoja kopā ar tēvu, bijušo oficieri. Pēc liceja beigšanas K.Vojtila pārcēlās uz Krakovu, kur sāka polonistikas studijas, bet drīz viņam tās bija jāpārtrauc, jo sākās karš un okupācijas vara universitāti slēdza. Šajos fašistiskā režīma īstenoto necilvēcisko vajāšanu, nevainīgu cilvēku rūpnieciskas nogalināšanas un nemitīgas pazemošanas apstākļos K.Vojtila atpazina savu aicinājumu kļūt par katoļu priesteri, pilnībā savu dzīvi veltīt Dievam un rūpēm par cilvēka iekšēju, gara, brīvību. Kara laikā K.Vojtila iestājās konspiratīvā garīgajā seminārā un studēja filozofiju slepenā teoloģijas fakultātē, paralēli smagi strādādams akmeņlauztuvēs un brīvajā laikā vēl iesaistoties tikpat konspiratīva teātra darbībā.
…