Viens no “pašiem pirmajiem” Latvijas brīvvalsts gadu mūziķiem ir Jānis Mediņš (1890 – 1966). Arī viņa vecākie brāļi – Jāzeps un Jēkabs – ir komponisti, pedagogi, diriģenti. Tomēr Jānim Mediņam talanta ticis visvairāk. Nekļūdīgā dzirde, neparastā apdāvinādība, darba spējas un darbaprieks ļauj sasniegt meistarības un atzinības augstākās pakāpes – kļūt par Nacionālās operas un Radiofona simfoniskā orķestra diriģentu, par Latvijas Konservatorijas profesoru, par komponistu, kura daiļrades mantojumā ir četras operas, balets, 13 simfoniskie darbi, koncerti, kantātes, 200 solodziesmas un daudzi citu žanru darbi.
“Man nav slavenu skolotāju, kam te pateikties,”raksta komponists autobiogrāfijā. “Galvenais skolotājs sev esmu bijis pats. Ar to atšķiros no citiem latviešu komponistiem un diriģentiem.” Tā tas tiešām ir, jo J.Mediņš nav nekur mācījies ne kompozīciju, ne diriģēšanu. Viņš ir mācījies rīgas Pirmajā mūzikas institūtā klavieru, vijoles un čella spēli. Viņa skola ir praktiskais darbs orķestrī (jau no 14 gadu vecuma), partitūru studēšana un vērīga vērošana, kā citi “to lietu dara”.
Vienā no autobiogrāfiskās grāmatas “toņi un pustoņi” lappusēm puskopietni, pusjokojot komponists raksta: ”Nevaru paciest neaprakstītu nošpapīru. Kā to ieraugu, tā man vajag tukšajā lapā rakstīt notis.’’ Turklāt pa lielākajai daļai mūzika ir radusies viegli un ātri, bez sevišķas piepūles un radošām šaubām. Zīmīgs šai ziņā ir autora stāstījums par operas ‘’Sprīdītis’’ tapšanu: ‘’Opera ‘’Sprīdītis’’ man radusies rekorda laikā, tikai 34 dienās, un partitūrā ir ap 700 lappuses. Šīs 34 dienas attiecas uz visu skicējumu ar visām harmonijām un balsu līnijām. Instrumentācijas darbam patērēto laiku līdzi neskaitu, jo tas man nekādas pūles nesagādāja. Piemēram, tik veicīgi var strādāt, ja runa par ilustratīvo mūziku. Kad jākomponē kāda simfonija, tad tā nevar, tad jāpadomā ilgāk un jāstrādā rūpīgāk.’’…