Jāņa Jaunsudrabiņa devumu latviešu literatūrā raksturo spēja, tēlojot cilvēka dzīves ikdienu, neieslīgt ikdienībā, bet pacelt to pāri sadzīviskumam, parādot, ka ikvienā dzīves situācijā cilvēkam ir iespēja apliecināt savu garīgumu un daudzos gadījumos tā ir arī vienīgā iespēja glābt sevi, palīdzēt pašam sev kritiskā mirklī. Rakstnieka simpātijas ir to varoņu pusē, kas pratuši savus garīgos spēkus tā sadalīt, ka to pietiek līdz pēdējam dzīves mirklim. Ne velti triloģijas „Aija” pirmajā daļā viņš saka zīmīgus vārdus: „ .. es to uzskatu pat par grēku, par dabas vislielāko apvainošanu, ja cilvēks izkvēlo ar pirmo pavasari.”
Rakstnieks zina, ko saka, jo viņa dzīve nav bijusi viegla, tajā bijusi gan nabadzīga bērnība, gan sūra cīņa par iztiku jaunekļa un vīra gados, gan trimdas rūgtums.
Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas Krodziņos. Augusts ir laiks, kad mūsu platuma grādos līst zvaigžņu lietus. Rakstnieka māte Ieva Jaunsudrabiņa stāstījusi, ka arī tajā naktī, kad viņas dēls nācis pasaulē, pie debesīm bijis neparasti daudz zvaigžņu, bet, kad zēns ieraudājies, laktā nodziedājis gailis.
Garīgā tuvība ar māti Jānim Jaunsudrabiņam bijusi cieša visu mūžu. Arī aizmūžā, jo, būdams trimdā, viņš rakstīja uz Latviju, lūgdams aprūpēt mātes kapu, un deva arī konkrētus norādījumus, kā kaps jāveido un kādas puķes uz tā jādēsta.
Tēvu nākamais rakstnieks zaudē ļoti agri, viņam vēl nav pilni trīs gadi. Lai gan konkrētu atmiņu par tēvu zēnam nav bijis, tomēr ilgas pēc viņa pašsaprotamas. „Baltās grāmatas” tēlojumā „Stabules” Jancis stabulēdams domā: „Ja nu tur no augšas raudzījās uz zemi Dievs, tad viņš manas gaišās galvas nevarēja atšķirt no pieneņu ziediem. Un mana stabulēšana pilnīgi sakusa ar cīruļu dziesmām un strazdu svilpošanu. Bet var būt, ka viņš mani tomēr redzēja un ievēroja. Varbūt viņš lika eņģelim pasaukt manu tēvu, saņēma viņu pie elkoņa, rādīja un teica: „Redzi, Jāni, kur tavs dēls zem vītola.””…
