J.F.Baumanis (1834.g. 4. jūnijā Rīgā – 1891. g. 31. martā Rīgā) pirmais latviešu profesionālais arhitekts ar akadēmisko izglītību. Dzimis Zaķusalas enkurnieku ģimenē. Tēvs – Jēkabs Daniels, māte – Karlīna, bez viņa ģimenē bija vēl 5 bērni – dēls un četras meitas, no kurām divas mirušas jau pirmajā dzīvības gadā.
Daugava Baumaņu ģimenei sagādāja daudz smagu pārdzīvojumu. 1837. gada 10. aprīlī Daugavā sakustējās ledus. Ledusblāķi pārsedza ielas, krastmalas. Straumē tika ienestas piekrastes mājas. Palu ūdeņi aizskaloja daļu Zaķusalas, nopostīja Baumaņu māju. Tēvs tikko paspēja izglābt ģimenei. Kad Daugava atgriezās savā gultnē no Baumaņu mājas bija palikuši divi stabi. Tā paša gada vasarā tēvs uzcēla jaunu mītni.
Tēvs nomira 35 gadu vecumā, māte viena uzaudzināja bērnus. Lasīt un rakstīt Jānim iemācīja māte. Vienīgā reize, kad Jānis gāja skolā, bija 1846./1847. gada ziema – tautskolā, t.s. Morica skolā, kas atradās pie Pētera baznīcas.
Vēl tēvam dzīvam esot, Jānis iepazinās ar enkurnieku darbu. Ne tikai vēroja, bet arī palīdzēja. Pēc tēva nāves Jāni ieskaitīja enkurniekos.
Līdz 25. gadu vecumam neatmeta domu kļūt par mācītāju. Viņš nekļuva arī par enkurnieku, kaut arī ar viņiem draudzējās visu mūžu. Vienubrīd radās pat interese par skolotāju darbu, bet novērtēdams savas rakstura īpašības, apzinājās, ka šādam darbam nebūs piemērots. Uzskatīja, ka viņa raksturs ir par lēnprātīgu, un viņš nemācēja būt pietiekoši stingrs, tāpēc pievērsās būvniecībai.…