Kad diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin krāšņākos, dziesmām un ieražām bagātākos svētkus – vasaras saulgriežus. Senatnē tie saukti par Zāļu vai Ziedu svētkiem. Vasaras saulgriežu svētkos ir daudz jauku tradīciju:
Zāļu un ziedu lasīšana,
Vainagu pīšana,
Pušķošanās,
Siera siešana,
Jāņuguns dedzināšana,
Lēkšana pār ugunskuru
Papardes zieda meklēšana.
Jāņu naktī dzied un danco līdz rīta gaismai. Līdz Zāļu vakaram jābūt padarītiem visiem pavasara darbiem, pagalmam izslaucītam, vārtiem appušķotiem, citādi nevīžas un sliņķi var tikt aplīgoti. Jāņuzālēm un ziediem Jāņu vakarā piemīt ārstniecisks spēks. Kad saulīte uzlēkusi, maģiskais spēks ziediem un rasai ir zudis. Maģiskais spēks esot arī aplim: apaļu pin Jāņu vainagu un sien sieru, ejot pa apli, aplīgo dārzus un tīrumus, it kā veidojot maģisku sargātāju riņķi.
Jāņiem sāk gatavoties jau vairākas nedēļas iepriekš, un to ieskaņa ir Vasarsvētkos, kuri iekrīt aptuveni 4 nedēļas pirms Jāņiem, kad ar bērzu meijām un kalmēm pušķo istabas liek galdā sieru, bet gani vij vainagus govīm. Ap šo laiku beidzas meitu un ganu gavilēšana un rotāšanas dziesmas. Drīz pēc Vasarsvētkiem sākas ielīgošana. Puiši Vasarsvētku naktī dzen zirgus pieguļā, kurina ugunskurus un ziedo Pieguļas mātei. Kas šai pieguļā neņem dalību, tā zirgiem klājas slikti. Vasarsvētku meijas saglabā un liek šķūnī uz zemes vietā, kur vēlāk kraus sienu, tad tas nepelēs. Pirts slotas ziemai sāk griezt pēc Vasarsvētkiem, un to drīkst darīt tikai līdz Jāņiem, jo vēlāk grieztas slotas nes līdzi kašķi un citas nelaimes. Ap šo laiku beidz dziedāt sējas putns – lakstīgala un visiem sējas darbiem jābūt pabeigtiem. Līdz Jāņiem jāpabeidz ravēšana, mēslu vešana, papuves aršana rudziem, kartupeļu tīrumu vagošana un ravēšana. Visi pa ziemu noaustie audekli līdz Jāņiem jāizbalina saulē, jo pēcāk balinātie pūst.…
