Jānis Einfelds par šo romānu raksta: „Jūsu rokās ir mūsdienu Latvijas lielais smieklu un šermuļu romāns. Ja nenomirsiet no pārsmiešanās vai šoka, tad paliksiet neizdzēšamiem iespaidiem. Sarakstīts bērnu piedzīvojumu romāna formā, tomēr bērniem līdz 14 nav ieteicams. Pirms lietošanas sakratīties!” Grāmata ar lietošanas instrukciju, tāpēc nevarētu teikt, ka nerodas priekšstats par ko būs runa, tomēr, ziņkārības pārņemtai un ieintriģētai, rodas vēlēšanās noprovēt, kāds nu būs!
Un tā, pirms vairākiem gadiem, mani, lasīt mīlošu pamatskolnieci, jauniznākusī grāmata ieinteresēja. Romāns no bibliotēkas nonāca manā pārziņa, taču necik ilgi, jo, jau pēc pāris lappusēm, to vienkārši aizvēru, nodomādama – „ Kas tas par murgu!”
Pēc pāris gadiem, atkal atgriežos pie šīs pašas grāmatas, bet nu jau citu nodomu vadīta, bet kas to būtu domājis, sākotnējo šoka stadiju pārvarot, ar zināmu interesi varēju sekot līdzi pusaudžu un viņu tēvoča piedzīvojumiem „ačgārno spoguļu valstībā”.
Preteklības, riebeklības, sašutums, izbrīns, smīns - tas viss un vēl daudz vairāk nieka 179 lapaspusēs, turklāt piedzīvojumu un notikumu vērotājs un izklāstītājs ir aptuveni 12 gadīgs zēns, kuram ir tikpat žiperīga, zinātkāra un azartiska dvīņumāsa Indra. Līdz ar to autors it kā atkāpjas no pieauguša cilvēka nopietnā dzīves skatījuma un var atļauties bērnišķīgas izdarības ne tikai mākslinieciski, bet arī sižetiski, proti, uz nebēdu spēlēties ar vietas un notikumu gaitu. Arī bērnu neierobežotā fantāzija, kur pats neiedomājamākais notikums var kļūt par stāsta patiesību, piemēram, autoram labpaticis iesaistīt „holivudiskus” trikus, proti, bērni spēj no koka uzlekt uz braucošas atrās palīdzības mašīnas jumta un, neviena nepamanīti, uz tā pārvietoties: „Mēs uz jumta jutāmies kā vesternā un, turēdamies pretī vēja brāzmām, braucām pretī jaunam liktenim.”
Kā jau iepriekš minēju, galvenie varoņi ir Indra un viņas brālis, kas netiek nosaukts vārdā. Viņiem ir vasaras brīvdienas, un, papildus dažādām palaidnībām, tie ar zobgalīgu ironiju vēro pasauli ap sevi. Viņi nedzīvo sakārtotā pasaulē, tajā ir trūkums, alkohols, grausti un pats galvenais muļķīgi, aprobežoti un ar saviem darbiem aizņemti cilvēki. Cerēdami uz ko aizraujošāku un labāku, tie dodas līdzi Dāvjonkulim uz pilsētu.
Bērni, ceļš, piedzīvojumu meklējumi...tas viss liecina par „Sprīdīša” motīvu, kur beigu beigās bērni saprot, ka pagaidām, mājas ir laimīgā vieta, patvērums, to „laimes zeme”, tomēr, lai to aptvertu, bērni piedzīvoja dažādus piedzīvojumus un pat briesmas.
J. Einfelda ironiski smalki pretīgie notikumu, vides apraksti, man atsauc atmiņā kādu no bērnu piedzīvojumu filmām, kur bērni sacenšas apsaukāšanās mākslā, kurš kuru pārspēs izdomā un oriģinalitātē: „(..) deguns tek kā tāds zaļgans ūdenskritums, it kā Niagaras ūdeņi būtu sasmakuši un ūdenskritums sāktu degradēties par dīķi.”
…
