Laikā, kad savus darbus raksta J.Akuraters, daiļliteratūras saturiskā un žanriskā būtība ļoti mainās. Tajā laikā notiek krasas pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē un vislielāko atbalstu gūst filozofiski un patriotiski darbi. Tajā laikā parādās arī jauni literatūras žanri un veidi – visādu veidu pasakas (literārās, pasaku lugas), liroepika, psiholoģiskā drāma. Parādās darbi ar impresionisma iezīmēm, šajā sakarā uzmanību gūst J.Akuratera darbi – garie stāsti. Tie ir interesanti savā stilā (liriski stāsti, psiholoģiski stāsti, bērnības atmiņas). Šīs sabiedrības iekšējo nesaskaņu sakarā visus jaunos rakstniekus sāka dēvēt arī par dekadentiem, jo viņu darbos jaunromantisms un individuālisms, simboliskie tēli un impresionisma iezīmes bija pārāk manāmas. Tie bija rakstnieki, dzejnieki, kuri publicēja savus darbus žurnālos “Kāvi”, “Dzelme, “Pret sauli”. Turklāt viņi atteicās pieņemt faktu, ka varētu mākslu pakļaut politikai vai kādiem citiem cieši nosacītiem mērķiem. Viņu skatījumā estētiskais, personības brīvība un individuālais bija augstākā māksla un vienīgais ceļš uz labu mākslu. Viņu skatījumā māksliniekam bija vajadzīga neierobežota brīvība izvēlēties par ko rakstīt un kā par to rakstīt. Minētajā laika posmā, kā tiek rakstīts literatūras kritikās, strauji pieaudzis lirisms visos epikas žanros, bet noveles, stāsti zaudē savu stilistiskās īpašības un sāk atgādināt dzejiskus tēlojumus, fantāzijas, atmiņas. Tēlu raksturojums šādos darbos ir nekonkrēts un izplūdis, tēlojuma sfēra ir tikai autora subjektīvo izjūtu lokā. “Vecā” vēstījuma vietā nāk savdabīgs saistītās valodas pārveidojums prozā ar epitetu un dažādu neparastu tēmu un tēlu bagātību. Liekas, ka tā laika mākslinieciskie meklējumi liecina par noteiktu tendenci būt tālāk no tiešās dzīves un reālā vispār. …
