19. gs. atklāja J. A. Komenski kā pedagogu, bet 20. gs. – kā izcilu domātāju.
Lai gan jau vairākus gadsimtus J. A. Komenska personība, viņa garīgie meklējumi un atradumi, praktiskā darbība saista cilvēces uzmanību, tomēr lielākā daļa apcerējumu par lielo pedagogu ir radušies tieši mūsdienās. Tos raksta un lasa pedagoģijas vēstures pētnieki, skolotāji, cilvēki, kas uzdod sev jautājumus par dzīves jēgu un savu sūtību uz zemes.
J.A. Komenska darbu atkalatklāšana sākās 19. gs. otrajā pusē, kad intensīvi tika izstrādāti pedagoģijas zinātniskie pamati. Izglītības sistēmas izveidei, pedagoģiskā procesa organizācijai, laikmetam neatbilstošā novecojušā mācību veida pārvarēšanai, skolotāja lomas izpratnei par ierosmju avotu kalpoja gan “Lielā didaktika”, gan “Mātes skola”, gan citi darbi .No jauna apgūstot un izdodot J. A.Komenska teorētiskos darbus, 19. gs. beigās viņš tika atzīts par pedagoģijas zinātnes pamatlicēju.
J. A. Komenskis ir sniedzis mums daudz mācību stundas. Sapņojot par nākotni, J. A. Komenskis palika uzticīgs savam laikmetam, izjuta tā skarbumu un apzinājās tā vajadzības. Risinot sava laikmeta izvirzītos uzdevumus, J. A. Komenska pedagoģija stājās pretī viduslaiku sholastiskajai skolai. Viņa pedagoģiskā darbība bija vērsta uz to, lai pārvērstu skolu no bezjēdzīgas iekalšanas ,miesas sodu, bērnu apspiešanas vietas par saprātīgas, tīkamas audzināšanas un mācīšanas iestādi, kur valdītu uzmanība, mīlestība pret bērniem. Ideālai skolai bija jākļūst par “laboratoriju”, kur sagatavo humānus cilvēkus, kas iemācīti pastāvīgi radoši domāt un efektīvi stādāt. Skolai J. A. Komenska redzējumā bija jākļūst par skolēna prāta un spēju izkopšanas vietu, kur līdztekus tiktu iznīdēti morālie netikumi. J. A. Komenskis pieprasīja valstij uzņemties atbildību par skolu un pārliecinoši parādīja izglītības atgriezenisko lomu valsts labklājībā.
Viņš cēla godā dzimto valodu, pierādot tās priekšrocības mācīšanās sākumposmā, kad katrs paskaidrojums mātes valodā kļūst skaidrs un iegulst atmiņā, rodas mazāk kavēkļu, viss rit tālāk. Viņš aizstāvēja katras savas valodas tiesības, uzskatot katru par skaistu un pietiekami bagātu, lai tā ienāktu skolā. J.A. Komenska pedagoģiskās sistēmas, viņa sociālo ideju īstenošana būtu prasījusi tik visaptverošus pārkārtojumus, vecās, ierastās kārtības sagraušanu, ka J.A. Komenska laikā tas nebūtu bijis iespējams. Tātad, lai dzīvotu nākotnē, jārisina sava laikmeta problēmas. Tātad sapnis par labāku nākotni sākas tepat, tavā mājā, tavā darba vietā. Asiņaino karu un vispārējā tikumiskā pagrimuma laikā J. A. Komenskis izvirzīja lielus mērķus: labot pasauli vispārējās labklājības vārdā, harmonizēt cilvēku. Pūloties sasniegt šo mērķi sūrā ikdienas dzīvē, J. A. Komenskis mums pierāda – lieli mērķi rada izcilu dzīves gājumu.
J. A. Komenska darbam “Lielā didaktika” caurvijās doma: “Cilvēks nav nekas cits kā harmonija gan attiecībā uz ķermeni, gan attiecībā uz dvēseli. Cilvēks, dabas vadīts, var sasniegt visu. Nav cilvēka, kurš mērķtiecīgas audzināšanas rezultātā nekļūtu gudrāks, skaistāks, labāks, spēcīgāks.” J. A. Komenska pedagoģija bija vērsta uz to, lai cilvēks kļūtu dzīves gudrs, dzīvotu redzīgām acīm un jūtīgu sirdi. J. A. Komenska pedagoģiskajā koncepcijā rodam daudz dziļu progresīvu ideju: vispārējā izglītība, vienota skola, optimāla mācību darba organizācija, mācību procesu sekmējoši didaktiskie principi, personības vispusīga attīstība, nepārtraukta izglītība u.c.
“Lielā didaktika”, jau pirmām kārtām, mums stāsta un māca dabatbilsmes principu, respektīvi, liekot lietu būtību un to likumsakarības mācīties no dabas. Šī principa pamatlicējs un izstrādātājs J.A. Komenskis mūs iepazīstina ar, viņa laikmetam pavisam jauno, skolas izveides kārtību, kas būtu balstīta uz dabas principiem, tāpat arī visas audzināšanas un mācību sistēmas balstīšanu uz dabas novērojumiem un dabas procesu likumsakarībām. Kā didaktikas galveno uzdevumu, Komenskis mums uzsver, tāda dabiskā principa atklāšanu mācībās, lai tās vienmēr būtu produktīvas. Pamatojoties uz dabatbilsmi un cilvēka attīstības likumsakarībām, Komenskis uzskatīja, ka visu tautas izglītības sistēmu veido 4 pakāpes. Katrai no šīm pakāpēm paredzēti 6 gadi, kuri atbilst 4 vecumposmiem- bērnībai, pusaudža gadiem, jaunībai un brieduma gadiem. Didaktika ar saviem specifiskajiem līdzekļiem ir nozīmīgs faktors visas sabiedrības dzīves harmonizēšanā.
“Lielajā didaktikā” J.A. Komenskis, atspoguļojot sava laika skolu pieredzi, pamatoja patstāvīgu, stabilu skolēnu grupu- klašu – izveides nepieciešamību. Viņš uzsvēra, ka klasē jāapvieno skolēni ar vienādu sagatavotību, nodarbībām jānoris mācību stundās, mācību vielu izskaidro skolotājs, pēc stundas paredzams starpbrīdis skolēnu atpūtai un viņu darbaspēju atjaunošanai.…
