J.A.Komenskis un viņa pedagoģiskie uzskati

Didaktika kā universāla māksla, kā mācīt visiem visu. Turklāt mācīt ar drošiem panākumiem, tā lai neveiksmes nebūtu iespējamas; mācīt ātri, lai neviens – gan tie, kuri māca, gan tie, kuri mācās,- neizjustu apgrūtinājumu vai garlaicību, lai mācības drīzāk sagādātu vislielāko gandarījumu; mācīt pamatīgi, nevis pavirši, tātad nevis formas dēļ, bet gan virzot skolēnus uz patiesām zināšanām, labiem tikumiem un dziļu dievbijību. Beidzot, visu to mēs izskaidrojam a priori, t.i., no pašu lietu patiesi nemainīgās būtības, it kā liekot no dzīlēm iztecēt neizsīkstošiem strautiņiem; pēc tam, sapludinot tos vienā lielā upē, mēs radām zināmu universālu mākslu vispārēju skolu izveidošanai.
Pareizi veidota didaktika ir vajadzīga gan vecākiem, skolotājiem, skolēniem un skolām, gan arī valstij, Baznīcai un debesīm. “Ja audzināšanas metode ir nekļūdīgi pareiza, tad rezultāts, uz kuru ne vienmēr iespējams cerēt, ar Dieva palīgu nevar izpalikt.” Didaktika ir vajadzīga skolēniem, lai “varētu viņus aizvadīt līdz zinātņu augstumiem bez grūtībām, garlaicības, uzkliegšanas un pēršanas, bet gan it kā rotaļājoties un jokojot.” Par to, ka didaktika ir “nepieciešama” debesīm, Komenskis saka: “Tādēļ spriedīsim tā, ka mūsu pienākums ir domāt par līdzekļiem, ar kuriem visa kristīgā jaunatne aizvien kaismīgāk pieņemtos prāta spēkā un dievišķā mīlestībā. Un, ja mēs to panāksim, tad redzēsim, ka debesu valstība, tāpat kā izsenis, saglabā savu varenību.”…