Viens no galvenajiem izziņas procesiem ir domāšana, tā ir saistīta un veido pārējos izziņas veidus – uztveri, atmiņu un iztēli. Uztverot mēs domājam, ja nebūtu domāšanas, mēs nevarētu atcerēties, domājot mēs iztēlojamies dažādas lietas. Katrs cilvēks ir individualitāte, un katram ir savas jūtas, sajūtas un uztvere, katram ir izkopts savs domāšanas stils. Līdz ar to ir ļoti daudz viedokļu (vairāk nekā 6 miljardi).
Pasaules jeb sociālā izziņa ir ļoti sarežģīta lieta. Pilnībā tā nav izpētāma, bet tā viennozīmīgi piesaista zinātnieku, psihologu un filozofu uzmanību. To pat ir iespējams apgūt augstskolā kā atsevišķu mācību kursu, piemēram, Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā filozofijas nodaļā – Izziņas un apziņas teorija. Tajā tiek risināti jautājumi par cilvēka apziņu, par psihiskā un fiziskā attiecībām, kā arī par izziņas spējām gan filozofijā, gan zinātnē. Kurss piedāvā iespēju izpētīt to, kādus ceļus šo atbilžu meklēšanā ir gājuši filozofi. Kā arī pat citās skolās – Valdorfa Antropozofiskās pedagoģijas brīvajā augstskolā.
Izziņas būtības pētīšanai jau ir vēsturiskas saknes. Ar to nodarbojies jau Platons, kas izziņas teorijas jautājumus apkopojis savos 26 vai 23 dialogos (dialogu skaits nav precīzi noteikts, viņam piedēvē pat 34). Viena no pazīstamākajām grāmatām par šo tēmu ir „Gētes pasaules uzskata izziņas teorija”. Citi savukārt izziņas procesu saista ar Dievu. Tas esot zinātnes izziņas gala punkts, kuru sasniedzot, tā noliek savus ieročus, jo Dievs nav zinātniskas izpētes objekts tradicionālajā šādu objektu nozīmē, jo nav ne pēc vēlēšanās vai vajadzības ne novērojams, ne nosverams, ne izmērāms utt. Savukārt, reliģijām Dievs ir pasaules izpratnes sākuma punkts, kurš tiek iepazīts tiktāl, ciktāl pats Dievs to atļaujas caur savām atklāsmēm.
Psihologi Žaks – Filips Lejenss un Benuā Dardēns izšķir piecas pieejas sociālās izziņas psiholoģijā, balstoties uz dažādiem priekšstatiem par sociālās izziņas subjektu.
…