Apkārtējā pasaule var tikt atspoguļota ļoti atšķirīgi, pamatvilcienos izšķirot vispārināto atspoguļojumu, kura rezultātā atspoguļošanas rezultāts būs uzskatāma tēla veidā, un pastarpināto, ko raksturo jēdziens, prāta slēdziens. Psihiskās parādības pieņemts iedalīt izziņā, jūtās un gribā. Izziņas darbībā savukārt izšķir sajūtas, uztveri, atmiņu, domāšanu un iztēli, kas tomēr cilvēka psihē saplūst vienotā veselumā, radot individuāla satura komponentu, kur konkrētā cilvēka psihes īpašības nosaka indivīda personība dažādu faktoru aspektos (mērķi, motīvi u.c.).
IZTĒLE
Bieži vien, meklējot atbilstošāko definīciju iztēles jēdzienam, nākas saskarties arīdzan ar domāšanas jēdziena skaidrojumu, kur, protams, ne nepamatoti, starp abiem tiek vilktas paralēles, norādot uz līdzīgo tajos, pamatojot to ar abu izziņas procesu apzīmēto jēdzienu radošo raksturu – pirmajā brīdī šķietami galveno uzdevumu: pārveidot atmiņas īpašumā iegūto materiālu, kas vedina tās uzskatīt par vienotu garīgo darbību. Vienlaikus tās ir arī atšķirīgas, kā raksta J. Kolominskis grāmatā „Cilvēks: psiholoģija”, proti, „iztēle ir jaunu tēlu veidošana, bet domāšana – process, kurā vispārināti un pastarpināti tiek atspoguļota apkārtējā īstenība”.
Pēteris Birkerts, savukārt, iztēli definē kā vienu no intelekta darbībām, struktūras ziņā to nostādīdams starp atmiņu un domāšanu. Jau noskaidrojām, kas atšķir iztēli no domāšanas (lai gan atšķirības ir visai nosacītas, jo jebkurš, pat visfantastiskākais tēls, kā raksta J. Kolominskis, atspoguļo reālo īstenību, bet domāšanas galaproduktos allaž ir daļiņa fantāzijas, atkāpšanās no redzamās, tiešās īstenības), taču Pēteris Birkerts sniedzis atbildi, kādā ziņā šie divi darbā apskatītie izziņas procesi ir līdzīgi – proti, līdzīgi atmiņai iztēle reproducē pagātnes pieredzējumus, pagātnes noskārtumus un tos kā idejas no jauna nostāda apziņas priekšā. …
