Ievads
Iztēle – tā ir spēja iedomāties trūkstošo vai reāli neeksistējošo objektu, paturot to apziņā un domās manipulēt ar to.
Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai iztēle ieņem svarīgu vietu cilvēku pasaules izzināšanas un pārveidošanas procesā. Visspecifiskākais iztēlē ir tas, ka tā ir raksturīga tikai cilvēkam un ir savā veidā saistīta ar organisma darbību, tajā pašā laikā nekur citur tā kā iztēlē neizpaužas cilvēka psihes noslēpumainās un savdabīgās īpašības.
Iztēle ir viena no svarīgākajām mūsu dzīves sastāvdaļām. Ja iedomājamies uz mirkli, ka cilvēkam nebūtu fantāzijas. Mēs zaudētu gandrīz visus zinātniskos atklājumus un mākslas priekšmetus, veidolus, kurus radījuši rakstnieki, un konstruktoru izgudrojumus.
Pateicoties iztēlei cilvēks veido, prātīgi plāno savu tālāko darbību un vada to. Gandrīz viss, ko veidojis cilvēks balstās uz iztēli.
Iztēle palīdz cilvēkam iziet aiz ierastiem dzīves rāmjiem – ļauj iztēloties nākotni un pagātni, ļauj izdaiļot tagadni. Bet, samazinoties iespējai fantazēt, cilvēkam zūd radošā domāšana, rūk interese pret mākslu un zinātni. Var teikt – atņemiet cilvēkam spēju iztēloties, un progress apstāsies!
Tomēr, kā jebkuru lietu, fantāziju vajag „ievirzīt pareizajās sliedēs” – tai jāpalīdz cilvēkam iepazīt apkārtējo pasauli, jāsekmē personības izaugsmi un izpausmi, nevis jāpārvēršas par pasīvu sapņošanu, kas aizvieto reālo dzīvi ar fantāzijām.
Darbā atspoguļoti iztēles pamatiezīmes - iztēles procesa vispārējs raksturojums, iztēles veidi, iztēles nozīme jaunradē; izmantoju testu, kurā pārbaudīju sevi!
No visa iepriekš minētā izriet, ka iztēle ir viena no svarīgākām nepieciešamībām cilvēku dzīvē. Tieši tāpēc man ir interesanti rakstīt par iztēli – tā ir visapkārt mums un mēs sastopamies ar to katru dienu, katru stundu, pat katru mirkli.
…
