Iztēle ir priekšstatu pārveidošana un tādu tēlu veidošana uz to pamata, kuriem īstenojoties tiek radītas jaunas materiālās un garīgās vērtības; iztēle ir arī jau eksistējošu, bet cilvēka personiskajā pieredzē nesastaptu objektu tēlu radīšana.
Tāpat kā daudzas citas psihes izpausmes, iztēle attīstījās pakāpeniski. Iztēles attīstība norisinājās ciešā saistībā ar cilvēka vajadzību attīstību. Arheoloģiskie pētījumi un atklājumi liecina, ka jau agrīnajās cilvēces attīstības pakāpēs cilvēkiem bija mitoloģiski priekšstati. Ļoti agri radās arī mākslinieciskā jaunrade. Iztēle attīstījās organiskā saiknē ar materiālās un garīgās kultūras radīšanu, ar priekšstatu loka paplašināšanos par pasauli un dzīvi. Centieni priekšstatīt tuvāko un tālāko nākotni arī pakāpeniski kļuva par cilvēka psihiskās darbības raksturīgu īpatnību. Radoša darbība nav iedomājama bez iztēles. Lai radītu, vispirms ideāli (domās) nepieciešams priekšstatīt sev to, kas tiks iemiesots materiālajā objektā. Mācībās un darbā, saskarsmē ar apkārtējiem cilvēks lielākā vai mazākā mērā darbojas tieši radoši, tas ir, balstās uz iztēli. Spēja paredzēt savas darbības galarezultātu jauna tēla vaidā atšķir cilvēka darbību no pat visattīstītākā dzīvnieka uzvedības.
Iztēle ir organiski saistīta ar citiem psihiskajiem procesiem. Katrā domā, katrā izjūtā, katrā gribas darbībā, ja tā tikai kaut mazliet pārveido pasauli, atrodams iztēles gabaliņš. Atmiņas darbība, iegaumēšanas un atveidošanas procesi ietver iztēles tēlus. Cilvēkam ir grūti domāt, ja viņam nav priekšstatu, kas saistīti ar domāšanas saturu.
Būtiska nozīme iztēlei ir cilvēka emocionālajā dzīvē. Iztēles tēli var būt saistīti ar pārdzīvojumiem un radīt īslaicīgus emocionālus stāvokļus. Ja iztēles tēlu saturs ir saistīts ar cilvēka dzīves galvenajiem mērķiem, tie kļūst par vienu no dziļu un noturīgu jūtu rašanās un attīstības iekšējiem avotiem.…
