Kas ir iztēle.
Pēc vienas no definīcijām iztēle ir spēja prātā reproducēt iepriekšējo uztveres pieredzi, kad objekti nav sajūtām pieejami, kā arī spēja kombinēt sajūtās esošos tēlus jaunās formās.
Tēls ir iztēles radītais produkts; tādejādi tēls ir atmiņā atsauktā sajūtu pieredze bez sākotnējā stimula. Iztēle izmanto sajūtas un uztveri, informāciju, kas tajos nonākusi caur sajūtu orgāniem. [7;108]
Vienkārši skaidrojot - iztēle ir uztvere, kam nav ārējā stimula. Šāds stimuls ir varējis būt kaut kad pagātnē, bet tas neeksistē tagad. Iztēle var parādīties jebkurā no pieciem sensorās modalitātes veidiem: to var uztvert vizuāli, ar dzirdi, kustībām, smaržu vai garšu. Vairumam cilvēku spēcīgākā ir redzes uztvere, tāpēc visbiežāk iztēle parādās vizuāli.[4;21]
Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai iztēle (nereti tiek dēvēta arī par fantāziju) ieņem svarīgu un īpatnēju vietu cilvēka pasaules izzināšanas un pārveidošanas procesā.
A.Vorobjovs iztēli definē šādi: iztēle ir psihisks izziņas process, kurā uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauns tēls.
Iztēles process raksturīgs tikai cilvēkam un ir tā darbības nepieciešams nosacījums, jo, iekams cilvēks sāk darboties, tas vispirms priekšstata, kas un kā jādara. A.Vorobjovs uzskata, ka „ priekšmeta tēls tiek veidots jau iepriekš, līdz ar to iztēlei ir svarīga loma galamērķa priekšstatīšanā. Spēja paredzēt savas darbības galarezultātu jauna tēla veidā, t.i., nospraust mērķi, kvalitatīvi atšķir cilvēka darbību no pat visattīstītākā dzīvnieka uzvedības. Neviens dzīvnieks iepriekš neparedz galarezultātu un jaunā tēla veidošanas procesu.” [6;107]
…
