Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas, pieredzi un tad to pielieto konkrētā dzīves situācijā. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni. Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tas pastāvīgi būtu kā jaundzimušais. Tā ir tik nozīmīgs process, ka to pētī vairākas zinātnes, tādas kā bioķīmija, fizioloģija, psihofizika u.c.
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības un darbības. Psiholoģijas zinātnē ir izveidojušās 3 pieejas atmiņas klasifikācijā:
1)Atmiņa tiek klasificēta, izejot no informācijas saglabāšanas ilguma – īslaicīgā (informācija glabājas no 1 līdz 20 minūtēm), ilglaicīgā (informācija tajā var glabāties dažādu laiku) un operatīvā (atlasa vajadzīgi informāciju no īslaicīgās un ilgstošās atmiņas) – atmiņas blokmodelis(R. Atkinsons, R. Klacki);
2)Cilvēka fiziskā un psihiskā aktivitāte iegaumējot informāciju – izšķir tēlaino (atmiņas veidus izdala atkarībā no iegaumēšanas fiziskās vai psihiskās aktivitātes specifikas – dzirdes, redzes, ožas, taustes), vārdiski loģisko (vārdi kalpo ne tikai priekšmetu apzīmēšanai, ar to palīdzību tiek iegaumēta lielākā daļa informācijas; tā vienmēr pārstrādā informāciju, izdalot no tās svarīgāko), motoro (kustību atmiņa, kas dod iespēju cilvēkam iegaumēt kustības, darbības; tas attīstās visu dzīvi) un emocionālo atmiņu (tā ļauj cilvēkam iegaumēt un reproducēt pārdzīvotās jūtas; piedalās cilvēka uzvedības regulēšanā);
3)Cilvēka mērķtieksme iegaumēšanas procesā – izšķir tīšo (apzināta mērķtiecība noteiktas informācijas iegaumēšanā; sauc par mnemisku darbību), netīšo (cilvēks neizvirza sev mērķi speciāli kaut ko iegaumēt, bet iegaumēšana norit darbības procesā) un fona ( neproduktīva un neorganizēta atmiņa, jo nevar paredzēt fonu kādā situācijā) atmiņu. …
