Izrādes "Hamlets" recenzija

1. IZRĀDE
Trešais “Hamlets” uz Dailes teātra skatuves ir dzīvojis. Izrāde ir luga numur viens, kurā atspoguļojas laiks, varonis, mūžīgie jautājumi, tajā ir laika spēks, kas skatītājus sasniedz ģeniālā dzejas formā. M. Grozdovs Hamletu ir mūsdienīgojis, lai tas būtu labāk uztverams, bet vai tas patīk visiem, klasiski domājošiem skatītājiem. Dažiem, nē! Taču Hamlets dzīvo. Galvenā tēma izrādē ir piedot vai atriebt. Arī pašā Hamletā notiek cīņa, cīņa ar jautājumiem. Kāpēc vajag atriebt? Kāpēc vajag piedot? Sākumā vajag ieraudzīt analizēt, pārdomāt savu un otra cilvēka rīcību, tad risināt attiecības ar citiem cilvēkiem. Citādi, ja nežēlīgi atriebjamies – mēs pazemojam cilvēcisko, kas dots no Dieva. Cilvēks ir būtne, kas var savaldīt savas zemiskās kaislības, lai tie neuzvarētu viņu, un būtne, kas var saprātīgi domāt, pieņemt lēmumus, adekvāti rīkoties, nenodarot citiem sāpes. Izrāde skaidri parāda, ja esi nogalinājis vienu, nebūs lieli sirdsapziņas pārmetumu nogalināt arī nākamos, tās ir kā narkotikas, kas lēni un kaitīgi sabeidz ar laiku cilvēku. Grozdovs izrādē parāda, kā Hamletu tas sabeidz. Bet vai skatītājs to spēj uztvert??? Vai tam tic paši latviešu aktieri, kas piedalās izrādē? Noticēt, ka var būt. Rakstot “Hamletu” Šekspīrs taču ticēja mīlestībai, Dievam, piedošanai, labajam, dzīvībai un nāvei, arī aktierim, bet krievs latvietim, lai arī ļoti gribētu, noticēt tā, kā noticēja Šekspīram nevar.
Vai Grozdova mērķis bija parādīt, atspoguļot to, ka mūsdienās viss ir sajaucies tiktāl, ka nespējam vairs izšķirt, kas ir un ka sabiedrība pati netic tam, kas ir pēc būtības un ko redz? Nezin, kas ir piedot, jo to jauc ar atriebību.

…