(Vārds 'Indija' ir cēlies no varenās Indas upes vārda, kas Maķedonijas valdnieka Aleksandra laikā bija maķedoniešu – grieķu robeža. Kaut gan sendienās šo upi dēvēja par 'Sindhu'. Paši indieši savu zemi sauca par Bhārtu, kas nāk no senās āriešu cilts bharātiem. ) Indija vienmēr ir bijusi viena no lielākajām pasaules zemēm ar neskaitāmiem miljoniem iedzīvotāju, kaut gan tās teritorija nebūt nav tik liela, un tai ir bijusi arvien svarīga nozīme tautas tradīcijām. Neparastais godbijīgums izskan visā - gan rituālos, gan atskatoties tās vēsturē, gan arī reliģiskajā ziņā, jo, neskatoties uz eiropeiskās elpas ienākšanu Indijā un modernizāciju, indieši saglabā savus rituālus, kurus veikuši jau gadsimtiem ilgi, iespējams nemaz neatcerēdamies kāpēc.
Seno Austrumu kultūras dzīve rit lēni un nesteidzoties, un tā nav pieredzējusi krasas pārmaiņas kā Eiropas civilizācija. Neskatoties uz daudzajiem iebrucējiem, Senās Indijas kultūra spējusi sevi saglabāt gandrīz nemainīgi gadsimtiem ilgi. Iebrucēji ne tikai nav sagrāvuši seno kultūru, bet arī daudz ko pielikuši klāt, tādējādi
Indijā ir sastopami daudzi kultūras slāņi, daudz valodas (apmēram piecas valodu saimes), tautības, tomēr reliģija ir bijis vienojošais aspekts Indijas kultūrā. Galvenās tautu grupas un valodas veidojušās uz indoeiropiešu ieceļotāju un seno dravīdu tautu bāzes. 7. - 6. gs. p.m.ē. – svarīgs laiks Indijas kultūrā, jo tajā laikā veidojušās reliģiski filozofiskās sistēmas, kas noteica tālāko Indijas civilizāciju attīstību. …
