Izmaksas var grupēt dažādās kvalifikācijas grupās atkarībā no izvēlētā aprēķinu mērķa. Finansu grāmatvedībā izdevumus parasti grupē pa izdevuma veidiem, šinī grupā ietverot arī izmaksas. Turpretī izmaksu un pašizmaksas aprēķinos ir jālieto arī citas izmaksu klasifikācijas.
Galvenie izmaksu klasifikācijas veidi ir šādi:
Pēc izmaksu attiecināšanas uz izmaksu nesējiem;
Pēc izmaksu atkarības no izmaiņām ražošanas apjomā;
Pēc izmaksas veidojošā vērtību patēriņa izcelsmes;
Pēc izmaksu veidošanās jomām;
Pēc izmaksu aizvietojuma pieprasījuma;
Pēc izmaksu elementiem;
Pēc izmaksu atbilstības kopējiem izdevumiem.
Pašizmaksas aprēķinos vissvarīgākā ir izmaksu klasifikācija pirmajos divos veidos. To lietošana ir stingri saistīta ar izvēlēto pašizmaksas aprēķina sistēmu. To uzskatāmi var parādīt attēlā.
Šajā klasifikācijas veidā izmaksas sadala tiešajās izmaksās un vispārējās izmaksās.
Tiešās izmaksas to rašanās brīdī var saistīt ar atsevišķiem izmaksu nesējiem (izstrādājumu veidu, pasūtījumu, pakalpojumu veidu) un tieši saistīt ar ražošanas pašizmaksu.
Rūpnieciskajā ražošanā tās ir galvenokārt triju veidu.
Vispārējās izmaksas to veidošanās brīdī nevar saistīt ar kādu atsevišķu izstrādājumu, pasūtījumu vai pakalpojumu veidu, t. i., ar noteiktu izmaksu nesēju, kaut gan šīs izmaksas, neapšaubāmi , ir saistītas ar ražošanu kopumā.
Vispārējās izmaksās ietilpst šādi galvenie veidi:
Materiālu patēriņš vispārējām vajadzībām,
Strādnieku algas izgatavošanas iecirkņus apkalpojošos darbos (netiešās algas),
Administrācijas personāla algas,
Sociālās izmaksas,
Nodokli un nodevas, kurus drīkst iekļaut ražošanas izmaksās,
Īres un nomas maksas,
Kantora izdevumi u. c.…
