Izmaiņas latviešu prozā 80.gados jeb "jaunā viļņa" proza

Literatūra līdz 80.gadu vidum bija pozitīvā tēla slavinājums, dzīves augšupeja, pasaules labestība, viss, kas cilvēkam liek justies gandarītam, šķietami noticēt cilvēces ideālajai dzīvei. Tas viss bija gandrīz kā obligāta prasība uzrakstītajam, lai tas tiktu publicēts. Literatūrā valdīja liekulība un divkosība. Ja tomēr kāds uzdrošinājās uzrakstīt ko tādu, ko cenzūras sistēma aizliedza, bija jābūt prasmīgam rakstītājam, lai to nomaskētu, tā, lai tikai saprot to līdzīgi domājošie – tie, kas nebaidījās runāt par „laika problēmām”.
Mazliet atslābušo ideoloģisko spiedienu un tulkoto literatūras pieejamību izmantojot, 1983.gadā parādās Evas Rubenes stāsti „Viņš, kas darījis tik daudz laba”, „Trīs dienas brīvībā”, Rudītes Kalpiņas „Upuri”, arī Andras Neiburgas, Gundegas Repšes, Aijas Vālodzes stāsti.
“Niknās meitenes” jeb “jaunais vilnis” – šo nosaukumu (pēc analoģijas ar angry young men virzienu angļu literatūrā) šīm autorēm deva A. Jakubāns. Šī klišeja tika piemērota kā apzīmējums jauniešu protestam pret konvencijām, bezilūziju skatījumam uz sevi un citiem savā laikā, jo kritiķi nespēja šo fiziski jauno rakstnieču prozu sastrukturēt. Viņām pārmeta nevajadzīgu skarbumu izteiksmes līdzekļu izvēlē, taču tas bija viņu protests pret liekulību un divkosību apkārtējā dzīvē. Tā bija svaiga romantiskās literatūras tradīcijas transformācija 20.gs. beigu latviešu literatūrā.
Nežēlīgi tieši aprakstīti reālās dzīves redzējumi – tie bija šo meiteņu galvenie stāstu sižeti. Viņas uzdrīkstējās runāt par tādām lietām, kas līdz tam bija aizliegtas pat skaļi nočukstēt.
Šīs jaunās meitenes ieviesa Latviešu literatūrā jaunu dvesmu. Tika daudz runāts par jauno nikno meiteņu prozu (Rudītei Kalpiņai bija tolaik 17, Gundegai Repšei – 19, Evai Rubenei- 20, Aijai Vālodzei – 22, Andrai Neiburgai – 24 gadi). Preses izdevumu redaktori centās izmantot dažādas viltības (pat liekot atzītu literātu ievadus), lai publicētu šo prozu.

…