Izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmas attīstība

. Iepakojuma veidi
2001. gada 20. decembrī Saeima pieņēma Iepakojuma likumu, kas stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā. Likums izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu prasībām un mūsu pašu vēlmi dzīvot sakoptā un veselīgā vidē. Likums nosaka, ka iepakojums ir precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu produktu — izejvielas un gatavas preces — un iepazīstinātu ar to visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā. Pamatojoties uz šo definīciju, skaidri redzams, ka gan paliktņi, gan dažāda veida starplikas ir iepakojums.
Iepakojumu iedala primārajā, sekundārajā un transporta (terciārajā) iepakojumā.
Primārais iepakojums ir tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie iepakotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu, piemēram, konfekšu papīrs, jogurta iepakojums, krāsu bundža, minerālūdens pudele.
Sekundāro iepakojumu izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu preču vai produktu vienību kopīgai iepakošanai. Tas var nonākt pie iepakotāja vai patērētāja neizsaiņots, vai arī to atdala no preces tirdzniecības vietā. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus. Piemēram, sekundārais iepakojums ir kartona kastīte, kurā iepakotas konfektes, vai plēves iepakojums, kurā iepakotas minerālūdens pudeles, kartona iepakojums, kurā ievietotas alus pudeles.

…