Pedagoģiskajā teorijā atspoguļojas katra laikmeta, katras tautas izlolotās ieceres, ideāli un nākotnes sapņi. Pedagoģisko teoriju rada un izstrādā katra laikmeta izcili gari, tāpēc viņu teorijās atbalsojas šo lielo personību neatkārtojamība, viņu spožo ideju milzīgais garīgas spēks.
Vērtības ir mūžīgas, nemainīgas, taču to pārdzīvojums mainās. Laika gaitā mainās vispārējās vērtību orientācijas: vienam tiek dota priekšroka, cita nozīme samazinās. Cilvēkus apvieno mīlestība, svētums, godbijība. Tās ir augstākās vērtības. Zemākās vērtības – lietas, nauda – pretstata citu citam. Salīdzinājumā ar agrākajiem gadsimtiem vērtību nozīmīgums ir mainījies. To sekmē pragmatisma filozofija un modernais dzīves veids. Mūsdienās lietas pārsvarā valda pār cilvēkiem.
Pedagoģiskās idejas, kas tika radītas pagātnē, ir pamatā tautas materiālās un garīgās kultūras uzplaukumam, kam ir būtiska loma tautas izglītības attīstībā, veidojot visus sabiedrības locekļus par aktīviem un apzinīgiem savas zemes saimniekiem.
Viens no izcilākajiem antīkās pasaules domātājiem un kultūras veidotājiem ir Platons. Viņa darbiem ir liela nozīme filozofijas un ētikas attīstībā.
Platons bija viens no Sokrāta skolniekiem. Apcerējumos “Menons” un “Valsts” savu dzīves uzskatu Platons pauž ar skolotāja muti. Platons uzskata, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā.
Cilvēks un viņa dvēsele ir viena no galvenajām tēmām Platona darbos. Viņš atzīmē divas cilvēka esamības – garīgo un juteklisko. Pēc Platona domām katrai šķirai ir jāpaliek savas šķiras līmenī. Garīgā, dvēseliskā pasaule ir tālu no viņiem un starp šīm pasaulēm ir grūts izaugsmes ceļš: “...starp uguņiem un gūstekņiem, augstākā līmenī nekā gūstekņi...” /2, 126/.
Platons uzsver, ka neviens nevar ar varu uzspiest kļūt garīgam, tam ir jānotiek ar paša vēlēšanos, pakāpeniski, izaugsmes ceļā, no vieglākā un grūtāko. Šādā ceļā cilvēks var sasniegt pilnību, saprast, ka materiālā baudu un iekāres dzīve ir nožēlojama, nekam nederīga. Bērnu audzināšanā galvenokārt ir jautājums par līdzekļiem, kādi jālieto, lai cilvēkam atvieglotu pacelšanos pie garīgo lietu vērojuma. Bērnu audzināšanu Platons uzskata par vienu no svarīgākajiem faktoriem, lai izveidotu savas valsts modeli, jo tā ir “tikpat kā sēklas iesēšana labi sagatavotā augsnē” /2, 124./. Ko bērnam iemācīsi jau mazotnē, tāds viņš izaugs, tāpēc Platons uzskata, ka jaundzimušos, kurus nolemj audzināt, ir jātur visus vienā mītnē, atsevišķi no pārējiem.…
