Apmēram 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, jaunajā akmens laikmetā – neolītā, attīstījās lopkopība un zemkopība. Attīstījās darbarīku un ieroču izgatavošanas māka. Cilvēki centās dzīvot noteiktās vietās, nevis klejot no viena uz otru. Viņi vairs nedzīvoja alās, bet centās izveidot sev piemērotus mājokļus. Pirmatnējās kultūras celtnes bija visai primitīvas. Viņi iemācījās darināt traukus no māliem, pīt grozus, aust utt. Māla traukus sākumā darināja, izmantojot ādas maisu, izdobtu ķirbju un koka trauku formas. Vēlāk šīs formas pilnveidojās un attīstījās. Trauku rotāja ar iespiestiem vai apgleznotiem ornamentiem – ģeometrisku figūru vai dzīvnieku shematisku attēlu ritmiskiem atkārtojumiem.
Ilgu laiku valdīja uzskats, ka līdz pat Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūras uzplaukumam pēc paleolīta sasniegumiem nekas īpašs nav ticis radīts. Ka tas tā nav, pierādīja 20. gadsimta 50. – 60. gados atklātie klinšu zīmējumi un gleznas.
Bronzas laikmetā pieauga cilvēku tehniskā prasme. Viņi iemācījās kausēt metālu, sakausēt varu un alvu, iegūstot bronzu, ko izmantoja darbarīku un ieroču izgatavošanai. Līdzās praktiskām lietām darināja arī dažādas rotaslietas, līdz ar to attīstījās tāda metālapstrādes tehnika kā kalšana un liešana. Ieviesās arī ornamentējums, kas kļuva visai plastisks.
Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība. Labības graudi sākumā lietoti uzturā putraimu veidā, vēlāk atklāts paņēmiens cept neraudzētas mīklas plāceņus. Tikai pamazām izveidojusies māka cept maizi tādu, kādu pazīstam mūsdienās. Divupē mēnešiem nelīst lietus, tādēļ cilvēki bijuši spiesti apūdeņot savus laukus līdzīgi kā Ēģiptē, taču lietojot citādus paņēmienus. Tigras un Eifratas lejtece veido purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgi dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, liekais ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam. …
