Ievads
Izglītība ieņem lielu vietu cilvēka dzīvē un nosaka mūsu stāvokli sabiedrībā. Vārds „izglītība” liecina par kaut ko intelektuālu un svarīgu. Ar katru dienu tā ieņem arvien svarīgāku vietu darba tirgū. Izglītība ir resurss, ko mums nevar atņemt.
Ar katru dienu izglītības nozīme aug un mums paveras plašākas iespējas tās apgūšanā. Mūsu valsts mums piedāvā dažādas iespējas, skolas un profesiju apguvi, bet mūsu vecmāmiņām un vecvecmāmiņām šādas iespējas nav bijušas.
Par izglītības apguvi latviešu skolā varam sākt runāt tikai no Latvijas dibināšanas. Tikai tad lēnām pavērās iespējas uz izglītību. Tieši laiks no 1918. – 1940. gadam ir svarīgākais mūsu valsts izglītības sistēmas izveidē. Tika izveidotas pirmās skolas un pamazām attīstījās izglītības līmenis. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, bet pamati mūsu izglītībai tie paliks vienmēr.
Latvijas Republikas partiju politika izglītības jomā
1917. gadā vēl nebija Latvijas Republikas, no politiskām partijām eksistēja tikai LSDSP (kopš 1904. gada), un tikko sāka veidoties Latviešu Zemnieku savienība (1917. gada pavasarī). Taču politiķi jau aizstāvēja Latvijas autonomijas ideju, un šī ideja aizrāva vairākus tūkstošus latviešu gan okupētajā Latvijā, gan Krievijas plašumos, kur viņus bija aizvedis karš. Ģeogrāfiskā nošķirtība nevarēja apturēt latviešu tautas apvienošanās procesu, vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš 1915. gada pastāvēja organizācija, kura koordinēja latviešu bēgļu dzīvi un darbību – Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja.
Komitejas daudzu jo daudzu rūpju skaitā ietilpa arī latviešu kultūrizglītojošo iestāžu, un pirmām kārtām – skolu, atbalsts. Bēgļu skolās Krievijas teritorijā latviešu valoda kļuva par mācību valodu latviešiem. Līdz ar to radās nepieciešamība pārgrozīt šauro, krievu valodai piemēroto Baltijas tautskolu programmu, izstrādāt jaunu programmu, kas kļūtu par pamatu dažādu priekšmetu programmām dzimtenē.
Skolu programmu un likuma projektu apsprieda latviešu skolotāju sapulcēs Maskavā, Pēterpilī, Rīgā un citur. Tas deva spēcīgu impulsu visu Latvijas skolotāju apvienošanai. Šis process sasniedz savu kulmināciju Tērbatas latviešu skolotāju kongresā 1917. gada jūnijā, kad tika noteikti Latvijas izglītības sistēmas veidošanas pamatprincipi. Latviešu nacionālās skolas pastāvēšana bija iespējama tikai autonomā Latvijā. Tāpēc skolotāju kongresā tika izskatīti arī politiskie jautājumi: visu latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanas nepieciešamība, Satversmes sapulces sasaukšana, likumdevēja varas piešķiršana Saeimai, izpildvaras piešķiršana Saeimas ievēlētai padomei un citi. Par skolotāju galveno pilsonisko uzdevumu tolaik uzskatīja aktīvi piedalīties sabiedriskā darbā, ejot kopā ar strādniecību, organizējot tautas masas uz Satversmes sapulces sasaukšanu demokrātisko ideju uzvarai.
Debatēs precizēja skolu likuma galvenās tēzes. Tika deklarēts tautskolas galvenais uzdevums: ar mācībām un darbu bērnus ievadīt savas tautas un vispārējās kultūras dzīvē, piemērojoties viņu miesas un gara vajadzībām un spējām, un ar to dot viņiem iespēju ne vien izlietot kultūras mantas, bet arī ražīgi piedalīties pašā kultūras veicināšanas un sekmēšanas darbā. Kongresa lēmumi paredzēja, ka Latvijā bērniem jāmācās no 6 līdz 18 gadiem: jābeidz mājmācība (6 – 8), pamatskola (8 – 14), vidusskola vai papildskola. Latviešu bērniem jāmācās latviešu valodā, citu tautību bērniem – savā dzimtajā valodā attiecīgās tautības skolās. Visu pakāpju skolām ir jābūt organiski saistītām. Mācību iestādes jāuztur pašvaldībām. Obligātajai izglītībai visiem skolēniem ir jābūt bez maksas.
…
