Divdesmitais gadsimts Latvijas vēsturē vienlaikus ir bijis nozīmīgu sasniegumu un arī lielu sarežģījumu laiks. Latvija šajā laikā piedzīvoja vairākus karus, revolūcijas, neatkarīgas valsts izveidošanu, bojāeju un atkal atdzimšanu. Visi šie notikumi ir atstājuši dziļas pēdas latviešu tautas un valsts vēsturē.
Protams, Latvijā piedzīvotās pārmaiņas atstāja arī dziļu ietekmi izglītības sistēmā. Izglītības sistēma manījās līdz ar notikumiem laika gaitā, tā piedzīvoja gan „ziedu” laikus, gan arī smagus „kritumus”.
Latvijas neatkarības laikā (1918-1940) izglītībai bija pievērsta ļoti liela uzmanība, tika būvētas modernas skolas visā Latvijā. 1919. gadā durvis vēra Latvijas Universitāte un vēl divas augstskolas.
Turpretī izglītības „krituma” laiki sākās līdz ar Latvijas okupāciju un iekļaušanu PSRS (1940-1941) un Latvijas nacistiskās Vācijas okupāciju (1941-1945).
Arī laika posmā kad Latvija tiek pievienota PSRS sastāvam izglītības sistēma neuzlabojas Latvijā, jo „Padomju valstij nebija vajadzīgas radošas personības, bet gan paklausīgi pavēļu izpildītāji.”
Izglītības sistēma jūtami uzlabojas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un nostiprināšanas gados (1991 – 2004).
20. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā bija iespaidīgs mācību iestāžu un to audzēkņu skaits – 2038 mācību iestādēs mācījās 170 000 audzēkņu (1913. gadā). Pamatizglītību varēja iegūt dažāda tipa skolās: laukos – pamatskolās, draudzes skolās, pirmmācību un ābeces skolās, pilsētās – pilsētu elementārskolās un ministrijas skolās. Daži autori uzskata, ka 20. gadsimta sākumā salīdzinājumā ar 19. gadsimta beigām ievērojami bija samazinājies gan pamatskolu skaits, gan audzēkņu skaits tajās.
Joprojām visvairāk izplatītais skolu tips bija pagastskolas – ap 70 procentiem no skolu skaita. Tās uzturēja pagastu pašvaldības, un par mācībām pagastskolā nebija jāmaksā. Vidzemē un Latgalē plašāka programma gan bija baznīcu draudzes skolās, kurās bija mācību maksa. Latgalē pieļāva tikai pareizticīgo draudžu skolas, izņemot vienu luterāņu un vienu katoļu skolu. Latgalei īpatnējas bija neoficiālās, katoļu baznīcas inspirētās mājmācības skolas, kuras vadītāja uzņēmīgas Latgales sievietes, un ciema skolas, kurās mācīja baznīcas kalpotāji. Pamatskolu skaits Latgalē 20. gadsimta pirmajā gadu desmitā pieauga piecas reizes, sasniedzot respektējamu skaitu – 352. Tomēr daudzi lauku bērni trūkuma, attāluma vai pārkrievošanas dēļ skolas neapmeklēja. Ikdienišķa parādība bija skolu telpu nepiemērotība, klašu pārpildītība un tautskolotāju pārslogotība.
Pilsētu elementārskolās, kas deva sākotnējo izglītību, par mācībām bija jāmaksā. Arī pilsētās liela daļa bērnu skolu nevarēja apmeklēt. Problēma tika risināta, atverot daudz jaunu privātskolu. Tomēr valsts un pilsētu līdzdalība pilsētas skolu uzturēšanā bija salīdzinoši neliela. Tā piemēram, 1911. gadā Rīgā 57 procenti no pilsētas skolu uzturēšanas sedza ar skolas naudām un ziedojumiem. Pat pēc 14 jaunu skolu ēku uzbūvēšanas 20 procentu rīdzinieku bērnu, galvenokārt krievu un latviešu strādnieku bērni, nevarēja apmeklēt pilsētu elementārskolas.
Pilsētās un miestos ar Izglītības ministrijas akceptu tika dibinātas 87 ministrijas skolas. Tās bija augstāka tipa tautskolas, kurās papildus varēja apgūt arī kādu amatu. Šīs skolas tika veidotas kā pārkrievošanas bastioni.…
