Secinājumi
Lai notiktu nepārtraukta un visos līmeņos sabalansēta valsts attīstība, jāveido izglītota un zinoša sabiedrība, koordinēti un mērķtiecīgi virzot zināšanu radīšanu, uzkrāšanu, izplatīšanu un lietošanu. Tas nozīmē, ka galvenā loma izglītības sistēmai ir attīstīt radošas un mērķtiecīgas personības, nodrošināt zināšanas un prasmes visa mūža garumā. Pēc autores domām, izglītības ietvaros būtu jāapgūst tādas personības pamatvērtības kā brīvība (individualitāte), cieņa pret cilvēka dzīvību, ieinteresētība (empātija), cilvēcisks dzīvesveids, tieksme uz pilnveidošanos.
Būtiskākie kritēriji mācību satura izvēlei ir tajā atspoguļotās zināšanas un pieredze, kā arī radošas darbības un emocionāli vērtējošas attieksmes pieredzes iespējamība.
Lai arī pastāv būtiskas problēmas izglītībā, kas saistītas ar mācību saturu, kurš jāpiemēro mūsdienu mainīgajiem apstākļiem, tā veidotājiem jāatceras, ka nododot praktisko un akadēmisko pieredzi ir jābalstās uz vispāratzītajām vērtībām, jo tikai tad izglītība pati kļūs par vērtību.
Vērtībizglītības realizācijā var izvirzīt divus galvenos uzdevumus: atklāt objektīvās vērtības, kuras ir nozīmīgas demokrātiskā sabiedrībā, un palīdzēt tās izglītojamajiem izprast, interiorizēt un realizēt darbībā. Katrā personībā veidojas noteikta vērtību priekšstatu sistēma, tādēļ ir nepieciešams sekmēt vērtību apzināšanos. Audzināšanas kultūra nostiprina patieso vērtību izpratni. Vērtību pamatkritērijs ir tas, kādā mērā attiecīgā parādība sekmē personības progresu, labklājību, brīvību un humānismu.
Kopumā izglītība cilvēkam ir tikai tad, ja tā ir palīdzējusi tā personības tapšanā un ir vērtīborientēta, parādot gan akadēmiskās paradigmas, gan praksi, kā arī ļaujot personībai radoši izpausties.
…
