Šobrīd pasaulē par vienu no perspektīvākajām ekonomikas nozarēm daudzās valstīs atzīst tūrismu. No tautsaimniecības izaugsmes viedokļa tūrisma nozare ir raksturojama ar ievērojamu multiplikatīvo efektu. Tā rada jaunas darba vietas kā pašā nozarē, tā tieši un netieši saistītajās nozarēs, ir nodokļu maksātāja valsts un pašvaldību budžetā, investīciju un uzkrājumu avots, sniedz attīstības un izlīdzināšanas iespējas reģionos.[4., 83. lpp.]
Pēc Pasaules Tūrisma Organizācijas (PTO) prognozēm, tuvākajā laikā gaidāms liels tūrisma pieaugums pasaulē, it īpaši Baltijas jūras reģiona valstīm. [1., 100.lpp.] Tātad arī Latvijai, kā vienai no šā reģiona valstīm, ir visas iespējas pretendēt uz ilgt spējīga tūrisma galamērķa vārdu.
Kaut arī Latvija nav bagāta ar daudziem dabas resursiem, valstī joprojām pastāv tūrisma attīstībai nozīmīgas, neizmantotas iespējas, dažādi rekreācijas resursi, bagāti dabas un kultūras mantojumi, maz pārveidotā daba, arhitektūras pieminekļi, kūrortu un svētku tradīcijas.
Par sava darba mērķi autore izvirza izanalizēt izejošā un ienākošā tūrisma attīstību Latvijā. Vadoties pēc Centrālās Statistikas Pārvaldes (CSP) datiem, tiks noskaidroti galvenie interesējošie jautājumi – cik ceļo, kādēļ ceļo, cik tērē, cik ilgi uzturās?
Darba sākumā tiks vispārīgi raksturota tūrisma nozare, skaidroti uz to attiecināmie termini.
Turpretī, darba nobeigumā apskatīti Latvijas tūrismu ierobežojošie faktori, meklēti iespējamie problēmu risinājumi.
Pirmkārt jau, tūrisms ir kustība teritorijā, otrkārt tā ir pārvietošanās prom no cilvēka ierastās vides un treškārt tūrisms ir viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem, kas parasti, bet ne vienmēr, ir saistīts ar dalībnieka izdevumiem. Ir grūti definēt tūrismu vienā teikumā, tādēļ joprojām pastāv vairākas tās variācijas.
1. Tūrisms ir personas darbības, kas saistītas ar ceļošanu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīves vietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā nolūkā, ne ilgāk kā vienu gadu. [LR Tūrisma likums, 1999]
2. Tūrisms ir parādība, kas ietver sevī cilvēku brīvu pārvietošanos no to dzīves vietas un darba vietas kā arī pakalpojumu sfēru, kas radīta, lai apmierinātu tās vajadzības, kas rodas ceļojumā. [Hāgas deklerācija, 1989]…
