Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkuma jeb izdegšanas sindroms jeb angļu valodā „burn out syndrome,” arī Eiropas Savienības statistikas dati liecina, ka tieši 21. gadsimtā darba radītais stress negatīvi ietekmē cilvēku gan fiziski, gan psihiski, [6] taču pirmo reizi lietots 1960. gadā, lai aprakstītu izsīkumu un nogurumu sociāliem darbiniekiem psichiatriskā klīnikā Ņujorkā. Līdzīgi simptomi 1970. gadā tika novēroti arī medicīnas māsām, taču reāli pētījumi sāk parādīties tikai 20 gadus vēlāk, proti, 90. gadu sākumā [8]
Šī slimība tika atklāta 20.gadsimta 50.-tajos gados un ilgu laiku tika uzskatīta par neizpētītu vīrusu infekciju.[13]
Savukārt ņujorkietis Herberts Froidenbergs, praktizējošs klīniskais psihologs, 1973. gadā pirmo reizi aprakstīja „izdegšanas” sindromu profesionālās psiholoģijas periodikā un secināja, ka tas draud tiem profesionāli strādājošiem cilvēkiem, kuri darbojas palīdzības sfērā, piemēram, ārstiem, medicīnas māsām, skolotājiem, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem.
Psihologs Džerolds Grinbergs sniedz sekojošu definējumu: „Pārāk liels darba apjoms vai biežas frustrācijas darbā var novest pie fiziskas un emocionālas iztukšotības stāvokļa. Profesionālā izdegšana – tā ir nelabvēlīga reakcija uz stresu darbā, kura ietver sevī psiholoģisku, psiho fizioloģisku un uzvedības kompetentes. Bez tam izdegšana ir svarīgs faktors, kas veicina zemu profesionālo morāli, darba kavējumus, darba kvalitātes krišanos, fiziskas slimības un distresu, alkohola un narkotiku lietošanu, konfliktus ģimenē un dažnedažādas psiholoģiskas problēmas.”…