KOPSAVILKUMS
1. Bieži vien rodas jautājumi par to, vai, Latvijā pastāvot demokrātijai, tomēr nebūtu izdevies nosargāt neatkarību, vai K. Ulmaņa un īpaši V. Muntera ārpolitika nebija kļūdaina, atbilde ir noliedzoša, jo totalitāro režīmu Vācijā un Krievijā dēļ Latvijas neatkarība nebija nosargājama, lai arī kāds politiskais režīms būtu valdījis valstī.
2. Starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas ārpolitikas galvenais mērķis vienmēr ir bijusi valsts drošība un neatkarības nosargāšana, kas izpaudās dažādu līdzekļu izmantošanā, viens no kuriem bija kolektīvā drošība, ko teorētiski nodrošināja dalība Tautu Savienībā, taču 1935. gadā sākās tās sabrukums, tāpat Latvija izvairījās pretnostatīt sevi jebkurai no lielvalstīm vai oficiāli iesaistīties lielvalstu veidotajos blokos.
3. Latvijas diplomātiskais dienests ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kura kopš valsts nodibināšanas 1918. gadā darbojusies bez pārtraukuma līdz mūsdienām, taču diplomātiskie un konsulārie pārstāvji oficiālu statusu ieguva tikai pēc 1921. gada 26. janvāra, kad Latvijas valsts neatkarība tika atzīta de iure.
4. Pēc Latvijas aneksijas PSRS sastāvā pārstāvji ārzemēs saņēma rīkojumu no 6. augusta nodot visus Latvijas pārstāvniecību arhīvus un īpašumus PSRS pārstāvniecībām attiecīgajās valstīs.
5. Neskatoties uz Latvijas ārlietu resora brutālu likvidāciju, tieši Latvijas diplomātiskais dienests pēc okupācijas 1940. gadā bija vienīgais likumīgais Latvijas Republikas varas pārstāvis, dienesta pastāvēšanu nodrošināja tas, ka pārstāvniecības atradās ārpus okupētās Latvijas teritorijas.
6. Latvijas un Itālijas divpusējās attiecības aizsākās 20. gadsimta 20. gadu sākumā, ko veicināja tas, ka Itālija bija viena no pirmajām valstīm, kas 1921. gadā atzina Latviju de iure, taču Latvijas un Itālijas savstarpējo attiecību pārtraukumā vainojama ne tikai Latvijas okupācija, bet arī Itālijas stāvoklis pēc Otrā pasaules kara un situācija Eiropā.
7. Kopumā Itālijā no Latvijas valsts dibināšanas līdz okupācijai Latvijas intereses ar dažādiem panākumiem aizstāvēja četri sūtņi – Miķelis Valters, Vilis Šūmanis, Pēteris Sēja un Arnolds Spekke, divi no kuriem arī pēc Latvijas okupācijas aktīvi turpināja darboties Latvijas labā.
8. Latvijas un Itālijas mākslas un kultūras telpa pārklājās baznīcās un pilīs, kur vēl šodien apskatāmi dažādu Itālijas mākslinieku un arhitektu darbi, taču Latvijas un Itālijas kultūrdialoga uzturēšanā lielu ieguldījumu devusi Marta Rasupe, kura, dzīvodama Itālijā no 20. gadsimta 30-tajiem gadiem līdz pat savai nāvei, tulkojusi latviešu rakstnieku darbus itāļu valodā, vadījusi raidījumus Vatikāna radio latviešu valodā un palīdzējusi arī latviešu bēgļiem pēc Otrā pasaules kara.
…
