Itālijas renesanses un manierisma ietekmes spāņu renesanses laika glezniecībā

Priekšvēsture
Spānijā 15. gs. beigās ( 1492. gada 2. janvāri ) beidzas rekonkista, kad Ferdinands un Izabella (katoļu monarhi) iekaroja Granadu. Musulmaņu mauri tika veiksmīgi izraidīti no Ibērijas pussalas. Līdz ar to Spānija kļuva par vienu no varenākajām valstīm Eiropā. Spānijas varas uzplaukumu veicināja arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Pēc Kristofera Kolumba Amerikas atklāšanas 1492. gadā un tās iekarošanas, Spānija kļuva par bagātāko koloniālo lielvalsti. 15. un 16. gs. mijā valsts piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu un strauji attīstījās tās kultūra.
Spānijas renesanses sākums.
Spānijas renesanses kultūras veidošanās ir ļoti komplicēta. Šim laika posmam raksturīga gan gadsimtu gaitā attīstījušos spāņu nacionālo tradīciju, gan spēcīga iesīkstējušu baznīcas dogmu ietekme, proti, 15. gs. Spānijas glezniecību iespaido Katoļu baznīca. Tiek aizliegta kailu ķermeņu attēlošana, tā nostājas pret reliģisku sižetu laicīgu atainošanu un liek šķēršļus antīkās mitoloģijas sižetu izmantošanai.
Šo iepriekšminēto apstākļu dēļ renesanses mākslas elementu un humānisma ideju plašāka izplatība Spānijas teritorijā tiek aizkavēta, kā arī ilgāk kā citur saglabājies kultūras reliģiskais raksturs. 15. gs. mākslinieku darbos atainojas vēl maz attīstīta perspektīva, figūras ir izvietotas plaknē, saglabājies nosacītais zeltītais fons, kā arī galvenokārt dominējoši ir reliģiski sižeti, taču laika gaitā dogmatiskā situācija kļūst citāda, zelta foni kļūst arvien retāki, un ainavas iegūst plašumu un spožumu.1
1492. gadā slavenais Nīderlandes mākslinieks Jans van Eiks dodas uz Pireneju pussalu, un pēc šī brauciena spāņu mākslinieki sāk aizrauties ar Nīderlandes mākslas tehnikas izmantošanu. Mākslinieki rūpīgi pārmanto smalko detaļu izstrādāšanas paņēmienu, kas pēcāk kļūst par spāņu glezniecības raksturīgu īpatnību. …