2.7. Itālijas politiskā struktūra
Līdz ar jauno domāšanas veidu, iestājās arī krass lūzums laicīgo valdnieku un pāvesta attiecībās. Baznīca vēlējās iegūt pēc iespējas lielākus zemes īpašumus savā pakļautība un tas nesaskanēja ar valdnieku interesēm.
Saimniecisko un sabiedrisko aktivitāti veicināja Itālijas zemju savdabīgā politiskā struktūra, kura radās un attīstījās, kad sabruka Svētās Romas impērijas ķeizara ietekme Itālijā un pāvesta sēdeklis tika pārcelts uz Aviņonu. Itālijai tipiska bija pilsētvalsts ar republikānisku iekārtu, kas līdz 15. Gadsimta vidum pastāvēja gandrīz visā Itālijas centrālajā un ziemeļdaļā. Tai bija raksturīga plaša iedzīvotāju slāņu līdzdalība valsts pārvaldē un brīvības ideāli.
Vairums pilsētvalstu Itālijas ziemeļos un centrālajā daļā 14. gadsimtā bija demokrātiskas republikas. Tās pārvaldīja no cunftu un pilsētas kvartālu cienījamāko ļaužu vidus vēlēta komūnas padome. Padomes vecākie un tiesneši tika uzaicināti no citām pilsētām un algoti kā ierēdņi, lai tādējādi garantētu viņu sprieduma objektivitāti. Karaspēku vadīja algots karavadonis- kondotjers. Tā, kā pilsētas nemitīgi naidojās savā starpā, kondotjeriem pavērās plašas rīcības iespējas. Nerēķinādamies ar tiesībām un augsti nevērtēdami uzticību, viņi kalpoja tai republikai, kura labāk maksāja, un nereti paši centās uzkundzēties kādai pilsētai.
Venēcijā un Dženovā- lielākajās ostas pilsētās- republika bija oligarhiska. Tur valsti pārvaldīja padome, kurā varēja tikt ievēlēti pārstāvji no ierobežota visbagātāko tirgotāju – patriciešu ģimeņu loka. Venēcijā šīs ģimenes tika uzskaitītas „nobilitātes zelta grāmatā”. Augstākā civilā un militārā vara atradās dodža rokās, kuru ievēlēja uz visu viņa dzīves laiku. Lai novērstu valsts apvērsuma draudus, bija nodibināta „desmitu padome”. Tā ar spiegu palīdzību ne tikai ievāca ziņas par tautas noskaņojumu, bet arī uzraudzīja padomes locekļus un pat pašu dodžu. „Desmitu padomes” vajātie tika ieslodzīti vai pazuda bez pēdām.
…
