Ja Bizantijas vēstures sākuma gads praktiski nav nosakāms, toties tās gals pavisam noteikti datējams ar 1453. gadu, islama civilizācijas vēstures atskaites punkts ir skaidrs un nepārprotams, taču nekas nav zināms par tās beigām, jo Muhameda reliģija, islams, vērā ņemamu spēku saglabājusi vēl šodienas pasaulē.
Pie islamticīgajiem jeb musulmaņiem pieder aptuveni septītā daļa pasaules iedzīvotāju, un visblīvāk musulmaņi koncentrējušies teritorijā, kas no Āfrikas pāri Vidējiem Austrumiem un Centrālāzijas dienvidiem stiepjas līdz Indijai, Bangladešai un Indonēzijai. Visus musulmaņus vieno kopīga reliģija un vienkāršs dzīvesveids, jo islams no ticīgajiem allaž pieprasījis ne vien uzticību iedibinātiem rituāliem, bet arī sekošanu noteiktām sabiedriskām un kultūras normām. Islama mērķis ir vispasaules mēroga sabiedrība, kuras pamatā likta reliģisko un ikdienas dzīves priekšrakstu pilnīga saskaņa, un šajā ziņā Muhameda ticībai iepakaļ paliek gan jūdaisms, gan kristietība. Neraugoties uz rasu, valodas un dzīvesvietas atšķirībām, musulmaņu vidē allaž saglabājusies apbrīnojama kopības izjūta. Tomēr vienmēr der paturēt prātā, ka islams ģeogrāfiski izplatījās daudzos virzienos un tāpēc Āfrikas un Indijas vēsturi ietekmēja tikpat spēcīgi kā Eiropas vai Rietumāzijas attīstības gaitu.
Laika gaitā islams mājvietu atrada daudzās zemēs, tomēr stāsts par tā vēsturi aizsākās Arābijā. Pirms islama dibināšanas tuksnešiem klātā pussala bija tik atpalicis nostūris, ka par uzmanības vērtu kumosu to neuzskatīja neviena no abām varenajām kaimiņimpērijām, ne romieši, ne arī persieši. Lielākā daļa arābu bija beduīni – klejojoši kamieļu gani, kas pārtika no kamieļmātes piena un tuksneša oāzēs atrodamajiem augu valsts produktiem, piemēram, datelēm.…
