Islāmam un Rietumiem ir kopīga vēsture, un to likteņi ir saistīti kopš Islāma sākumiem 7. gadsimtā. Viduslaiku Eiropas civilizācija izveidojās varenu islāma impēriju ēnā, un islāma pasaule mūsdienu laikmetā iesoļoja Eiropas lielvaru ēnā.
Mūsdienās mēs dzīvojam vienā „globālā ciemā”, tāpēc katram ir būtiski mācīties no citu neveiksmēm un sasniegumiem. Pasaules reliģiju ētiskās sistēmas apbrīnojami saskan, un nākotne jāveido tieši uz šī vienojošā pamata.
Islāma reliģijai un vēsturei pievērsos ar ļoti lielu interesi, jo manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri ir pievērsušies islāmam. Kontaktējoties ar viņiem, līdz šim brīdim neesmu varējis izprast viņu kultūru un domāšanu attiecībā pret citas ticības pārstāvjiem.
Balstoties uz izlasīto literatūru par islāmu var spriest, ka musulmaņi vienmēr ir meklējuši Dievu vēsturē. Viņu Svētie raksti – Korāns – piešķir viņiem vēsturisku misiju. Galvenais musulmaņu pienākums ir radīt taisnīgu kopienu, kurā pret visiem tās locekļiem, pat visvājākajiem, izturētos ar patiesu cieņu. Šādas sabiedrības veidošanā gūtā pieredze un dzīve tajā tuvinātu viņus dievišķajam, jo viņi dzīvotu saskaņā ar Dieva gribu. Musulmanim ir jāpārraksta vēsture – tas nozīmē, ka nodarbošanās ar valsts pārvaldes jautājumiem ir nevis atkāpe no garīguma, bet gan reliģijas būtība. Musulmaņu kopienas politiskā labklājība ir pats svarīgākais uzdevums. Kā jebkuru reliģisko ideālu, to bija gandrīz neiespējami īstenot juceklīgajos un traģiskajos vēsturiskajos apstākļos, bet pēc katras neveiksmes musulmaņiem bija jāceļas un jāsāk no jauna.
Mans uzskats, ka musulmaņi ir mērķtiecīgi un iekšēji ļoti stipri cilvēki, kuri radīja paši savus rituālus, misticismu, filozofiju, doktrīnas, Svētos rakstus, likumus un svētnīcas. …
