Islāms ir jaunākā no pasaules lielajām reliģijām. Tās dibinātājs ir Muhameds, kurš dzīvoja no apmēram 580. vai 570. g. līdz 632. g. pēc Kristus dzimšanas. Viens no svarīgākajiem notikumiem Muhameda dzīvē bija bēgšana no Mekas uz Medīnu 622. g. Islāma sekotāji no tā laika skaita gadus. Islāms radās tad, kad kristietība jau ilgāku laiku bija pastāvējusi un attīstījusies. Arī rabīniskais jūdaisms jau bija ieguvis savu formu. Bez šaubām, Muhameds zināja, ka šādas reliģijas pastāv, un daudz ko iemācījās no to reliģiskajām tradīcijām.
Muhameds un viņa sekotāji uzskatīja, ka islāms ir mūžīgs un ka vienīgais īstais Dievs – Allāhs – sūta savus praviešus, lai mācītu cilvēkiem pareizi dzīvot. Prāviešu vidū ir Abraāms, Mozus, Jēzus un Muhameds, kas ir pēdējais no tiem. Kad Muhameda praviešu vairs nebūs – nāks pastardiena, mirušo augšāmcelšanās un tiesa. Tātad Dievs sūta Muhamedu, jo jūdi un kristieši ir “atkāpušies” no īstā Dieva pareizas pielūgšanas. Muhamedam tas esot bijis pārsteigums, ka ne jūdi, ne kristieši nav viņu pieņēmuši par pravieti. Zīmīgi, ka arī kristieši viduslaikos un pat reformācijas periodā islāmu par jaunu reliģiju neuzskatīja, bet gan atzina to par kristīgu herisiju jeb maldu mācību. Musulmaņus, kuri noraida mācību par Dieva trīsvienību, kristieši salīdzināja ar citiem maldu mācību aizstāvjiem. Arī islāma sekotāji kristiešus sauca nevis par pagāniem, bet gan par “neticīgajiem,” tātad, par tādiem, kas netic Muhameda dievišķajai sūtībai.
Muhameda dzīve un darbība bija saistīta ar Arābiju, kura tolaik daļēji bija kristianizēta. Tur vēl pastāvēja senās arābu reliģiskās tradīcijas – akmeņu pielūgšana, dažādu dabas garu un dēmonu godināšana un Meka tika uzskatīta par īpašu svētvietu. Vairāki zinātnieki ir norādījuši, ka Arābijā jau tad esot bijusi vērojama monoteisma attīstība. Bez šaubām, viens no islāma samērā ātrās izplatīšanās cēloņiem Arābijā bija hanīfu kustības lielā ietekme uz Muhamedu. Musulmaņu tradīcijā par hanīfiem sauca cilvēkus, kuri pirmsislāma laikā bija darbojušies Dienvidarābujas un Centrālarābijas teritorijā. Viņi noraidīja cilšu elkdievību, saglabāja rituālo tīrību, ticēja vienam Dievam, bet nepiederēja ne pie kristiešiem, ne pie jūdiem. Korānā par hanīfu saukts Ibrahīms – Abraāms, kura izveidoto reliģiju, patieso monoteismu esot iedzīvinājis Muhameds. Korānā jēdziens “hanīfs” parādās Medīnas perioda sūrās kā sinonīms vārdam “muslims,” tātad musulmanis. Šis pagaidām vēl mums ne visai saprotamās izcelsmes monoteisms ir viens no zināmajiem, specifiski arābiskajiem islāma avotiem. Arābija bija zeme, kur pastāvēja arī dažādas kristiešu grupas un sektas, tāpat kā vairāki jūdaisma virzieni. …
