Lielākā Korāna daļa Muhamedam tika atklātasamēra īsu fragmentu veidā. Garākā nepārtrauktā atklāsme ir stāsts par Jāzepu sūrā, kas nosaukta viņa vārdā sūrat Jūsuf . Sākumā Muhameds un viņa sekotāji mācījās atklāsmes no galvas un vismaz atsevišķas to daļas izmantoja oficiālajā kopīgajā dievkalpojumā. Laikam ritot, daudzi musulmaņi zināja garus Korāna fragmentus no galvas. Muhameds pats neko nepierakstīja, lai gan vēlāk izmantoja pārrakstītājus, bet daži viņa sekotāji sāka fragmentus pierakstīt. Galu galā visas atsevišķās atklāsmes tika apkopotas sūrās vai nodaļās. Šo darbu iesāka pats Muhameds, jo Korāns atsaucas uz sūrām, bet, visticamāk, šo darbu paveikuši vēlāko laiku zinātnieki halīfa Osmāna laikā.
Kad musulmaņu armijas devās uz kaimiņu zemēm, radās grūtības ar Korāna daļu atkārtošanu dievkalpojuma laikā, jo parādījās nelielas atšķirības no galvas skaitītajos Korāna fragmentos. Visbeidzot, apmēram 653. gadā, halīfs Osmāns uzticēja vairākiem zinātniekiem Zeiba ibn-Sābita vadībā izveidot noteiktu Korāna tekstu. Tas pazīstams kā Korāna apkopojums. Apkopoto versiju pierakstīja un izplatīja visā impērijas teritorijā. Visus pārējos variantus bija paredzets iznīcināt. Vienu vai divus gadsimtus vēlāk daži zinātnieki atrada vairākus pirms Osmāna laika radītus Korāna variantus un sastādīja to sarakstu. Desmitā gadsimta sākumā tomēr konstatēja, ka patr Osmāna laikā sastādītā teksta ietvaros pastāv vairāki nenozīmīgi teksta varianti. Tos atkal iekļāva sarakstos un uzskatīja par līdzvērtīgiem, jo atzina, ka Dievs Korānu atklāja septiņos „lasījumos” (kiraāt). Tas, ko mūsdienās uzskata par Korāna teksta standartu, kā ziņo Āsims, oficiāli pazīstams ar nosaukumu Hafsa lasījums.
Lai gan pastāv minētie varianti, jāsaprot, ka Korāna teksts salīdzinājumā ar citām gramatām, kas attiecas uz to pašu laiku, labi saglabājies. Varianti atrodami mazak nozīmīgos jautājumos un prakstiski nevieš nekādas būtiskas izmaiņas Korāna pamata mācībās. Par Korāna teksta labo stāvokli galvenokārt jāpateicas tam, ka visu tekstu atklāja divdesmit piecu gadu ilgā laika posmā, atšķirībā no Vecās Derības, kuras grāmatas radāas daudzu gadsimtu gaitā un vairākkārt tika rediģētas un pārrediģētas, lai piemērotu tās mainīgajiem apstākļiem.
Doktrīna par Dievu
Islāma reliģijas centra ir ticība Dievam. Īsas ticības apliecības, kas pazīstama ar nosaukumu šahāda, pirmajā daļā teikts : „Nav cita dieva, kā tik Dievs.” Arābu valodā tas skan lā ilāh ill-Allāh; ar vārdu ilāh apzīmē jebkuru dievu vai dievību, kamēr Allāh, izrādās, ir saīsinājums no al-ilāh, kas nozīmē „tas Dievs” un tādejādi to var salīdzināt ar grieķu vārdu ho theos.…